NACIONĀLAIS KANĀLS
HOLS, ČAJEFSKIS, KAŽA, DZUDZILO
Nacionālais teātris
★★★★★
Revolūcijsarkana programmiņa teju ar transparenta cienīgiem lielizmēra baltiem burtiem bļauj: "Es esmu vājprātā nikns, un es to vairs necietīšu!" Šo pašu vēstījumu izkliedz zālē iesēdinātie "klaķieri" – jaunieši, kas iesilda līdzaurošanai arī pārējo publiku – TV ziņu šova skatītājus (daudzi cenšas, bet šis tomēr ir latviešu teātris ar labi audzinātiem skatītājiem). Matīsam Kažam jaunā izrāde par ekrānu (visu ekrānu) verdzību un mediju ciniski manipulatīvajām attiecībām ar auditoriju sanākusi vājprātīgi trāpīga – skumja, bet reizē arī iedvesmojoša spēka pote: gribas atjēgties, pilnībā nesakust ar ekrānu un paturēt kādu nekādu varu pār savu prātu un sapņiem. Režisors pārliecinoši turpina tēmu, ko bija jau iesācis godalgotajā iestudējumā Maigā vara. Skatoties jauno iestudējumu Nacionālais kanāls, ir jādomā, ka Orvels, uzrakstot savu 1984 (sākts rakstīt 1945. gadā!), laikam jau bija gaišredzīgāks, nekā gribētos pieļaut.
Iestudējuma Nacionālais kanāls literārais pirmavots ir Lī Hola luga un Padija Čajefska 1976. gada filmas Tīkls/ Network scenārijs. Luga ir uzrakstīta lineārās televīzijas laikā, kad ziņu diktors bija ar patiesību saistīta autoritāte. Es droši vien 1976. gadā melnbaltā televizorā šķīstā nevainībā gaidīju reizi mēnesī ekrānā parādāmies Krustmāti Lienīti, bet abiem kungiem, radot šo darbu, bijis asredzīgāks skats.
Kažas izrādes spēks, pirmkārt, ir tas, ka viņš 1976. gadā televīzijas vides inspirēto tēmu ir vispārinājis līdz pilnībā šodienīgiem kontekstiem. Agnese Budovska programmu daļas vadītājas Diānas Kristensenas lomā ir traģisks tēls – XXI gadsimta produkts, jauna tipa ambicioza sieviete haizivs, kura vairs nav spējīga gūt jebkādu emocionālu vai fizisku piepildījumu ārpus ekrānu zonas. Parastā dzīve viņu vairs neuzbudina nevienā nozīmē.
Uzrunā režisora atrastā intonācija – ja var runāt par sāpīgu un rūpju pilnu cinismu, ironiju, parodiju un sarkasmu, tad šī savādā kombinācija ir sastopama Kažas iestudējumā. Izrādi strukturē asas, kaleidoskopiskas epizodes – auglīga Kažas kā kinorežisora ietekme. Īpaši iedarbīgs šis lakonisms ir kontrastā ar Egona Dombrovska nepārtraukto dvēseles ceļu – mankurtizāciju, no televīzijas patriota un nikna veča, kurš tukšas muldēšanas dēļ, viņa vārdiem, d.....s dēļ ir gatavs ēterā izdarīt pašnāvību, līdz arvien debilākos un spīdīgākos šova kostīmos tērptam ētera pravietim – padauzai, kurš, padevīgi ieliecis rociņu nākamā pasūtītāja rokā, sludina arvien jaunu patiesību. Dombrovska apvaldītais iekšēji koncentrētais aktierdarbs kontrastā groteskajam šovam piešķir skaudri emocionālu dziļumu. Viņa diktora Hovarda Bīla pēdējie vārdi ir: "Mīļie draugi, es šodien atvēru internetu. Es ieslēdzu televīziju. Nekādu ziņu vairs nav. Visi portāli tukši – ne vārda. Ekrānos nav, ko redzēt. Laikam izbeidzies, ko teikt. Gribēju nopirkt avīzi, bet sanāca tikai baltas lapas. Un mājaslapas, visas mājaslapas mūs aizved uz vienu un to pašu – uz tukšumu. Uz neko. Uz tīru signālu."
Mājupejot no izrādes, galvā nejauši iepeld Credo sena dziesmiņa Disnejlenda – Ekrāns balts un neparasts / Tagad dzīvot sāk / Atnāk Mikimausis, atnāk Donalds Daks, un visbeidzot – sarežģīta pasaule, pašiem jāizšķir.
Noteikti iešu arī uz otru sastāvu!
TEĀTRIS
IESAKA UNDĪNE ADAMAITE
LEĻĻU TEĀTRIS
Ar pilnu atbildību palīdzu Leļļu teātrim reklamēt savu akciju Brīvlaiks teātrī – skolēnu brīvlaikā no 14. līdz 16. martam biļetēm uz visām izrādēm 30% atlaide. Iegādājoties biļetes, jāievada kods BRIVLAIKS. Leļļu teātra gadījumā standartapzīmējums "visai ģimenei" ir patiess – repertuārā tiešām var piemeklēt izrādes dažādiem vecumiem un gaumēm. Attēlā – skats no izrādes Joka pēc alfabēt
JUSTĪNE KĻAVA. PĒDĒJĀ MALTĪTE.
REŽISORS AIKS KARAPETJANS.
JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS ★★★
Man izrāde pamatā kairina garšas kārpiņas. Pavāra un aktiera Ritvara Logina gastronomiskais priekšnesums dzīvajā Fransuā Miterāna pirmsnāves mielastā, protams, nevar atstāt vienaldzīgu, tāpat vizuālās kārpiņas kairina Kristīnes Pasternakas kostīmi. Vai šis "buržuāzijas diskrētiskais šarms" ievelkas par dziļāku laikmeta greizo spoguli? Tikai teorētiski ar programmiņas palīdzību. Šie mākslinieki ir izlutinājuši ar pārliecinošākiem darbiem.
SEMS STEINERS. CITRONI CITRONI CITRONI CITRONI CITRONI.
REŽISORS JURĢIS LŪSIS.
ĢERTRŪDES IELAS TEĀTRIS ★★★★
Objektīvi redzu, ka šai izrādei ir savi trūkumi, tomēr mani tā uzrunā. Stāstā par divu Londonas jauniešu satikšanos un šķiršanos orveliskas apokalipses laikā, kad cilvēkiem aizliegts izrunāt vairāk par 140 vārdiem dienā, aktieri Ilva Centere un Klāvs Kristaps Košins niansēti izspēlē tā intīmo līmeni – cik vārdu ir nepieciešams, lai pa īstam tuvotos un atvērtos otram cilvēkam?