Marta vidus Latvijā ik gadu iezīmējas ar atmiņām par dienām, kad virs zemes, kuru nu brīvi minam, lidoja iznīcinātāji un lietus lāšu vietā no debesīm bira bumbas. Lai gan konkrēti datumi joprojām ik gadu izsauc asus strīdus un emocijas, tā laika aculiecinieku vairs nav daudz.
Dāvida Buša ikdienas pieraksti, kas aizsākti 1939. gada 9. maijā, atrasti pēc viņa nāves 1981. gadā. Kā zina teikt radinieki, šai vecajai kladei bijis tikpat raibs mūžs kā tās īpašniekam. Pēc tam kad 1945. gadā vācu karaspēks atstāja Latviju, krievu militāristi vīrieti aizturēja, taču, tā kā apkārt ieslodzījuma vietai bija tikai drāšu žogs, viņš pamanījies savus pierakstus cauri tam atdot kādam draugam un tādējādi saglabāt.
Pabalējusī tinte uz rūtiņu lapām tiešos vārdos par kara baigumu vēsta maz. Iespējams, tas tāpēc, ka Dāvids pats frontes līnijā nav stāvējis, jo pildījis citus pienākumus bunkurā. Taču nav izslēgts, ka no ložu šķindoņas vīrietis glābies pārdomās par patīkamākām lietām. Piemēram, cauri to dienu smagajiem datumiem maigi vijas un tad pēkšņi apraujas viņa attiecības ar jaunu sievieti, vārdā Zenta. Pāris lielāko attiecību daļu pavada šķirti, tomēr tur viens otru cieši sirdī un apmainās vēstulēm.
Karam beidzoties, Dāvidu izsūtīja, un viņš savas dienas pavadīja ogļu raktuvēs Tulā, pēcāk kājām atgriezās Latvijā. Radinieki tagad stāsta, ka tālajā ceļā vīrietis bija tik pamatīgi izstīdzējis, ka sākotnēji viņu pat miesīgs brālis nav atpazinis un noturējis par kādu bēgli, kas atkal nāk lūgt naktsmājas.
Kad spēki bija atgūti, leģionārs atkal pievērsās savai patiesajai mūža mīlestībai – literatūrai. Piedalījās nelegālā Rietumos izdotās literatūras transportēšanā uz Latviju un māksliniekiem, kas tikuši uz ārzemēm, izveidoja čemodānos dubultu dibenu, kurā tad varēja pārvest mājup "aizliegtos augļus". Ar pseidonīmu Dāvis Cers šur tur publicējās arī pats. Vienā no viņa stāstījumiem grāmatai, kas bija veltīta Latvijas apceļotājiem, pie varas esošie atrada "nekaunīgu antipadomju aģitāciju" un grāmatu barbariski iznīcināja jau pēc nodrukāšanas. Pašam Dāvidam tas nozīmēja aizliegumu būt par skolotāju, tomēr no grāmatām viņš neatkāpās – sāka strādāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas reprogrāfijas nodaļā, kurā izmantoja iespēju slepus piekļūt aizliegtai literatūrai, retiem rokrakstiem un grāmatām, tās kopēja un izdalīja draugiem. Bibliotēkai viņš atdeva arī visu turpmāko mūžu.
No Dāvida Buša dienasgrāmatas:
14.12.1943., Mellužos. Atkal stāvu ceļa jūtīs. Šodien bija jāierodas Dubultu ģimnāzijā kara klausības komisijā. Tagad esmu atkal iesaukts kara dienestā. Drusku tāds skumjš prāts.
18.12.1943., Mellužos. Laikam uz ilgāku laiku šī būs pēdējā nakts manā dzīvoklī. Te paliek visa mana pasaule – manas grāmatas un mani sapņi, manas ilgas un manas cerības. Kad atkal varēšu pie viņām atgriezties? Vakar un šodien kravājos pa savām mantām. Cik daudz iesāktu un nepabeigtu darbu! Tagad mani aizsauc prom. Un vienmēr tā likās: šodien visai labi neveicas, strādāšu atkal rīt. Tā aizgājušas dienas un nedēļas, un nekas nav padarīts. Te laba mācība, ka iecerētam jāķeras gan, cik drīz vien var, klāt. (..)
30.07.1944., Bauskas –Rīgas šoseja. Pašreiz ir nelāgs stāvoklis.
31.07.1944, Rīgā. Vakar nepaguvu vairāk par vienu teikumu uzrakstīt. (..) Trešdienas priekšpusdienā izgāja ieņemt apsardzību mūsu rotas trauksmes grupa. Ap 17.00 nāca rīkojums, ka arī visiem pārējiem jāpārceļas uz Jelgavu. (..) Braucām visu nakti bez sevišķiem piedzīvojumiem. Dienvidu debesu pamalē līdz pat rītam
šur un tur uzliesmoja bumbu eksplozijas. Arī Jelgavas virzienā laiku pa laikam pacēlās bumbu plēšanas blāzma… daudzās vietās bija redzamas krievu lidmašīnu izmestās gaismas raķetes. (..) Pēc neilga laika mūsu apmešanās vietas tuvumā plīsa pāris granātas, un bija arī dzirdams lidmašīnu troksnis. Sāka šaut zenītartilērija. Šāvieni atkārtojās arvien biežāk un tuvāk. Varēja dzirdēt lodes svelpjam. Un tad pēkšņi viena mīna krita pavisam tuvu otrās rotas zirgiem. Kas īsti tur notika, personīgi pats neredzēju, jo bija priekšā nelieli krūmiņi. Tik vēlāk stāstīja, ka nosisti divi zirgi, kādam kareivim norauta roka un vienam atrauts žoklis.
27.09.1944., Džūkstes pagastā (..) Kādu galu visa šī jezga ņems, un vai es kādreiz mierīgos apstākļos dabūšu šīs rindas pats pārlasīt? Viss ir liktens rokās, un karavīrs, man šķiet, ir lielākais fatālists.
03.10.1944., Džūkstes pagastā. Var teikt, ka dzīvojam ar nāvi kaimiņos. Vakar no rīta sākās diezgan karsts laiks. Lieta tāda, ka mēs patiesībā atrodamies tā sauktajā neitrālā joslā. No vienas puses mums lido pāri vācu artilērijas šāviņi, bet no otras nāk krievu granātas. Vakar ap plkst. 07.30 mūsu novietojumā krita vairāki krievu artilērijas lādiņi. Viens no tiem sprāga kādus 20 soļus no mūsu mājas. Es tajā brīdī atrados noliktavā. Tur izbira logiem visas rūtis, un dažas šķembas ielidoja istabā. Viena ķēra pa krāsni, pie kuras es stāvēju. Cik tur trūka? Divi kareivji tomēr tika smagi ievainoti. (..) Pašlaik granātas plīst kaut kur drusku tālāk, tomēr visu laiku gaiss vārās. Nepatīkama sajūta.
Pārējos Dāvida Buša dienasgrāmatas ierakstus lasiet 10.-16.marta žurnālā SestDiena!