Neaizmirstamās svinības

Bankas Baltija piecu gadu jubilejas svinības Rundāles pilī 1994. gada 4. martā bija tik grandiozas un zīmīgas, ka paturpināsim SestDienas Smalko aprindu hroniķa vēroto: "…iesākumā pirmajās rindās turējās Elita Veidemane, Kārlis Leiškalns un Krievijas vēstnieks Aleksandrs Raņņihs, bet ļaudis tik plūda kā smiltis un aizsedza ātrāk ienākušos… Bet rau – kad, orķestrim spēlējot, zālē beidzot ienāca Ulmaņa, Freimaņa un Lancmaņa kungi, Veidemane atkal bija pirmajā rindā un turēja fronti blakus Raimondam Gerkenam. Prezidenta Freimaņa runa bija atraisīta un lakoniska. Prezidents Ulmanis teica, ka bagātas valstis ir stabilas, bet naudas neesot pat Krievijai. Direktors Lancmanis vēlēja finansu varai kļūt par finansu aristokrātiju un izteica pieņēmumu, ka tas jau sāk notikt. To dzirdēja jubilāres kolēģi no brālīgajām bankām, tai skaitā Vladimirs Kuļiks, kas esot solījis jūnijā rīkot līdzīga vēriena pasākumu. Pēc cienasta (par kuru – mazliet pārtraucot stāstu par garīgajām vērtībām – pat nemiljonāriem ātri kļuva skaidrs, ka visu apēst neizdosies tik un tā) viesi izklīda pa pili. Brīžam šķita, ka te ir visi, atskaitot Ēvaldu Valteru, Anatoliju Gorbunovu un Viju Artmani. Tomēr nē: nemanīja Birkavu, Kehri, Kristovski, Gaili un dažus citus ministrus… Raimonds Pauls rādīja tādu sejas izteiksmi, it kā domātu: "Kur es to visu jau esmu redzējis?""