Jaunā Eiropas Bauhaus virziens ietver arī dizainu, un Latvijas Dizaina centrs jau kļuvis par Eiropas Komisijas oficiālo partneri šajā procesā. Tas šķitis loģisks solis, jo centrs jau sākotnēji veidots, lai sekmētu dizaina attīstību Latvijā, padarot to ne tikai par vienu no ekonomikas izaugsmes un inovāciju veicināšanas rīkiem, bet vienlaikus domājot arī par vides ilgtspēju, sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu un valsts tēla stiprināšanu, norāda centra vadītāja Dita Danosa.
"Latvijas Dizaina centra ikdienas darbs sastāv no komunikācijas, sarunu, tiltu un sadarbības veidošanas, tāpat mūsu rindās ir praktizējoši dizaineri no dažādām dizaina jomām, tāpēc likumsakarīgi šķita spert soli pretī tā darīšanai starptautiskā arēnā," viņa vēl piebilst un paskaidro, ka dizainera profesionālā darbība jau pašos pamatos ir atbilstoša Jaunā Bauhaus iniciatīvai, jo tā vērsta uz iespējami labākā problēmas risinājuma radīšanu, centrā noliekot konkrētā produkta, pakalpojuma vai procesa lietotāju. Turklāt šajā procesā uzsvars tiek likts uz kopradi un sadarbību, tāpēc Latvijas Dizaina centrs jau sarīkojis arī sarunu ciklu par šo kustību un dalās ar saviem nākotnes plāniem.
Ko šajā gadījumā nozīmē būt oficiālajiem partneriem? Vai jums ir doti kādi īpaši uzdevumi?
Man patīk, ka Eiropas Komisija šoreiz ir izvēlējusies iet pa sev netipisku ceļu – iepriekš tā izveidoja noteiktas atbalsta programmas un aicināja tās ieviest, bet šajā gadījumā ir izvēlējusies veidot koprades platformu, kurā sanākt kopā dažādu nozaru pārstāvjiem un apzināt izaicinājumus, definēt darbības principus un virzienus un tos īstenot. Savā ziņā Jaunā Eiropas Bauhaus oficiālie partneri ir kā tuvāko padomdevēju kopa, tīklojums, kura dalībnieki regulāri satiekas, identificē problēmas, iesniedz savus priekšlikumus, apmainās ar viedokļiem un veido sadarbības kopas un kopienas darbību īstenošanai.
Jaunā Eiropas Bauhaus pirmā fāze – kopdizains (co-design) – tika īstenota līdz pagājušā gada jūnijam, un septembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar pētījuma apkopojumu, turpmākās darbības virzieniem un atbalsta programmām.
Kā izpaužas Latvijas Dizaina centra darbība Latvijā tagad, un kāda tā varētu būt nākotnē tieši saistībā ar šo iniciatīvu?
Šobrīd Latvijas Dizaina centrs ir uzņēmies komunikatora lomu, lai izplatītu informāciju par Jauno Eiropas Bauhaus Latvijā. Kopā ar Latvijas Arhitektu savienību un Latvijas Ainavu arhitektu asociāciju mēs esam sarīkojuši tiešsaistes sarunas un turpināsim šo ciklu arī nākotnē, piemēram, šajā pirmdienā risinājās saruna par tēmu Jaunā Eiropas Bauhaus principi. Ka virzīties uz iekļaujošu publisko telpu?, kurā piedalījās tādi pazīstami nozares pārstāvji kā Ieva Zībārte, Ingūna Elere, Evelīna Ozola, Uģis Kaugurs, Viesturs Silenieks un Ilmārs Millers. Sarunā eksperti pauda savu skatījumu, kādai jābūt iekļaujošai publiskajai telpai, un tika diskutēts, kā virzīties uz sistēmiskas pieejas izveidi, kas nodrošina kvalitatīvas un ilgtspējīgas publiskās telpas radīšanu ar izstrādātu sistēmu sabiedrības iesaistei.
Saistītais darbības virziens ir apzināt un popularizēt sabiedrībā veiksmīgos piemērus, kuros ir integrēti Jaunā Eiropas Bauhaus trīs principi – ilgtspējība, estētika un iekļaušana –, jo uztveramībai praktiskie piemēri ir vislabākais veids. Un piemēri ir vajadzīgi ne tikai par publiskām būvēm, bet arī par mūsu katra privāto vidi – mājokli, telpu, ikdienā lietotiem produktiem –, rādot arī labumu, ko šīs pieejas lietošana mums katram dod. Tā pamazām mēs virzīsimies uz sabiedrības tiesību apzināšanos pieprasīt kvalitatīvu publisko telpu un vēlmi pašiem sev apkārt tādu arī radīt. Tā šādi piemēri kļūs par ikdienas standartu, nevis ārpuskārtas gadījumu.
Kā trešais virziens ir sadarbības ekosistēmas veidošana – radīt tiltus, saites, tīklojumu, lai regulāri tiktos un apmainītos ar ziņām, konsolidētu resursus un īstenotu kopprojektus.
Kā notiek jūsu pieminētā piemēru apzināšana?
Pirmkārt, tie ir projekti un risinājumi, kas ir guvuši atzinību nacionālas nozīmes balvās Latvijā – Latvijas Dizaina gada balvā, Latvijas Arhitektūras gada balvā – un, protams, arī dažādos starptautiskos konkursos un izstādēs. Otrkārt, tie ir piemēri, kas Latvijas Dizaina centra un radošo industriju komunikācijas platformas FOLD redzeslokā ir nonākuši, apkopojot un izplatot informāciju par dizaina un radošo industriju aktualitātēm. Treškārt, aptvēruma paplašināšanai mēs nepārtraukti lūkojam pēc aktīvām industriju organizācijām un institūcijām, ar kurām sadarboties gan piemēru apzināšanā, gan komunikācijā.
Tā rudenī sākām sadarbību ar Latvijas Pašvaldību savienību, kura, līdzīgi kā mēs, ir Jaunā Eiropas Bauhaus oficiālais partneris un kalpo kā tieša saikne ar pašvaldībām. Viņi deva kvalitatīvu piene-sumu mūsu otrajai sarunai par to, kā veicināt augstas kvalitātes dzīves vidi ikvienam. Sarunas sākumā arhitektes Gunta Grikmane un Ieva Zībārte (Latvijas Arhitektu savienība) prezentēja un skaidroja Eiropas Savienības dalībvalstu ekspertu grupas publiskotā ziņojuma par ceļu uz kopīgu arhitektūras kultūru secinājumus un rādīja piemērus, kā gatavās būvēs un vidē iedzīvināti jau pieminētie principi.
Otrajā daļā bija dizaina un arhitektūras profesionāļu saruna ar pašvaldību pārstāvjiem, kurā piedalījās Kuldīgas pašvaldības būvvaldes vadītāja Jana Jākobsena, Cēsu domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis un Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis. Viņi dalījās ar labās prakses piemēriem no savām pašvaldībām un stāstīja par to, kā viņi ievieš šos ilgtspējības, estētikas un iekļaušanas principus.
Bet ko Jaunā Eiropas Bauhaus principi nozīmē tieši dizainā?
Šī iniciatīva ir ieviesta Eiropas zaļā kursa īstenošanai, un aicinājums ir veidot koprades platformas, kurās dizaineri, arhitekti kopā ar inženieriem un citu jomu pārstāvjiem sadarbojas, lai Zaļā kursa mērķus pārvērstu taustāmos rezultātos pakalpojumu un produktu veidā, kas ir ilgtspējīgi, ērti lietojami, estētiski un pieejami piekļuves un cenas ziņā.
Dizainam ir būtiska loma aprites procesa radīšanā – tas ir tā dēvētais apritīguma dizains (circular design), kurā uzmanība ir vērsta gan uz slēgtu materiālu ciklu, gan nulles piesārņojumu. Visā produkta vērtības ķēdē – gan izejmateriālu, gan ražošanas, gan lietošanas kontekstā – produkti jāveido ar domu par to ilglaicību, lietojamību un arī pieejamību. Dizaina pieeju un metožu lietošanai ir jākļūst daudz klātesošākai jebkurā darbībā. Piemēram, jautājums, kā, renovējot skolas, pārveidot telpas, kādas mēbeles tur novietot, ko darīt, lai telpā būtu svaigs gaiss, dabīgā gaisma, lai krēsli būtu ergonomiski, mēbeles transformējamas, pielāgojot nodarbības vajadzībām, u. c. Tāpat tas ir jautājums, ko iesākt ar ražošanas pārpalikumiem, kas vēl krietnu laiku būs uzņēmumiem, kamēr tie spēs pārveidot komplicētos ražošanas procesus. Ir daudz un dažādi jautājumi, kuri jārisina tieši ar dizaina pieeju.
Šādā ziņā mums ir patiesi labi produktu dizaina piemēri, kuri guva arī starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanību šoruden notikušajā Baltijas dizaina izstādē Tactile Baltics Londonas Dizaina festivālā.
Pastāstiet par tiem!
To vidū ir interjera aksesuāru kolekcija Snow Tale (DeTales). Dizainere Ieva Kalēja radījusi interjera aksesuāru kolekciju ar pārlaicīga dizaina objektiem: svečturiem, ikebanas vāzēm, ēterisko eļļu difuzoriem un servējamo šķīvi. Minimālistiskā līnija ir veidota no Latvijas vannu ražotāja PAA izmantotā Silkstone materiāla pārpalikumiem, tādējādi cenšoties samazināt atkritumu daudzumu un īstenojot aprites ekonomikas principus.
Kafijas servīze Kafijas biezumi (Pora). Tās inovatīvajā materiālā, ko izstrādājusi dizainere Ilze Kalnbērziņa Praz maģistra darba ietvaros Rīgas Tehniskajā universitātē, apvienots māls un kafijas biezumi. Pievienotie kafijas biezumi palīdz optimizēt ražošanu un padarīt krūzes vieglākas, ilgāk uzturēt saturu karstu un samazināt kopējo ietekmi uz vidi. Pora ir jauns zīmols, ko dibinājuši biznesa attīstības vadītājs Guntars Sticers un dizainere Ilze Kalnbērziņa Praz. Zīmola misija ir eksperimentēt ar materiālu īpašībām un paplašināt tās, vienlaikus pārskatot mūsu ietekmi uz vidi.
Lampu sērija Mūzas (Mammalampa). Tā ir radīta, izmantojot Latvijā iegūtu ģipsi – pilnīgi dabīgu un ilgtspējīgu izejvielu. Dizainere Ieva Kalēja ir atteikusies no ģipša būvelementos ierasti izmantotajām ģeometriski precīzajām formām un spēlējas ar rupjākām, dabiskākām formām un spontānām, saplēstām faktūrām. Lampas iemūžina mirkļa burvību. Tās ir grupējamas modulāri, tās var krāsot vēlamajā krāsā.
Arhitektūras un dizaina studijas Sampling arhitekti Liene Jākobsone un Mantens Devrients radījuši plauktu Hatch, kas iedvesmots no arhitektūras un masveidā ražotu būvmateriālu estētikas. Standarta formas, faktūras un raksti, kas parasti netiek uzskatīti par skaistiem un bieži tiek paslēpti aiz apdares slāņiem, ir ieņēmuši centrālo plakni. Šo elementu iekļūšana intīmā dzīves vidē maina perspektīvu un atklāj tiem raksturīgo skaistumu, kā arī piešķir tiem jaunas vērtības un nozīmi.
Alūksnes bānīša stacija (H2E). Virtuāls ceļojums laikā un telpā pa leģendāro bānīša dzelzceļa līniju Alūksne–Gulbene ļauj apzināties lokālā industriālā mantojuma nozīmi Eiropas kontekstā. Ekspozīcija rada asociācijas ar atrašanos braucošā vagonā, kura logos integrētos ekrānos redzama garām slīdošā ainava un dzirdamas vietējo iedzīvotāju atmiņas par bānīti un dzelzceļa līnijas stacijām. Savukārt 3D virtuālā realitāte ļauj ielūkoties vilciena mašīnista kabīnē un atklāt dzelzceļa tehniskās funkcijas.
Dizainam uz pleciem gulstas milzīga atbildība?
Mums uz pleciem gulstas atbildība dot vietu dizaina darbībai, iekļaut to koprades procesos jau no idejas izstrādes brīža, lai kopīgi virzītos uz iespējami labāko rezultātu. Tālāk dizaineram ir profesionālā atbildība tāpat kā jebkurā arodā un profesijā – tiekties uz izcilību.
Protams, vienlaikus apzināmies, ka pārmaiņas mums pašiem ir jāraisa. Jārod veidi, kā labāk, uzskatāmāk un tiešāk stāstīt un demonstrēt, ko labs dizains mums katram var dot. Laba dizaina pieredzējumu dot plašākai sabiedrībai var un vajag, radot labi dizainētu publisko vidi, kas ir pieejama iespējami lielākai sabiedrības daļai un kas sasaucas arī ar Jaunā Eiropas Bauhaus principu par iekļaušanu.
Mēs gribētu panākt, lai publiskajos iepirkumos tiek ietverti kritēriji, kas veicina ilglaicīgu dizainu un ilglaicīgus risinājumus, un turpināt sabiedrības izglītošanu par dažādu grupu interesēm, to līdzsvarošanu, iecietību citam pret citu, jo iekļaujošu vidi rada ne tikai fiziskā vide, bet arī cilvēki un viņu mijiedarbība tajā. Labs piemērs ir Helsinku pilsētas bibliotēka, kuras konceptu radot kā mērķis tika definēts atvērtas un iekļaujošas vietas izveide ikvienam Helsinku iedzīvotājam. Tā ir vieta, kur radīta vide praktiskām darbībām, nodrošinot resursus (šujmašīnas, printeri u. c.), spēļu telpas, sarunu zonas, lasītavu u. tml. Izpētes stadijā tika veikta visu sabiedrības grupu aptaujāšana, uzklausot viedokli un intereses un tā jau radot viņiem piederību šai ēkai. Tās pārstāvji atklāja, ka atvērtas vides veidošana radījusi arī izaicinājumu saskatīt šajā sabiedrības grupu mikslī riska grupu pārstāvjus. Tas tika atrisināts ar uzvedības noteikumu ieviešanu. Bibliotēka vienmēr ir piepildīta un atstāj harmonisku līdzāspastāvēšanas iespaidu, jo tajā brīdī, kad cilvēks sajūtas piederīgs, viņš pret konkrēto vietu un tās piedāvātajiem resursiem sāk attiekties citādi.
Ar ko šīs pārmaiņas publiskajos iepirkumos vajadzētu sākt?
Mēs varētu sākt ar paaudzi, kas atbildēs par mūsu nākotni, kad mēs paši jau būsim senioru vecumā. Proti, viens no sāpīgajiem jautājumiem, kas jau ilglaicīgi ir nodarbinājis Latvijas Dizaina centru, ir jautājums par publiskajiem iepirkumiem attiecībā uz izglītības institūcijām – joprojām tiek veidotas telpas, ko nevar vēdināt vai ko nevar pārveidot, ar krēsliem vai galdiem, kuri ir tādi paši, kādi bija pirms trīsdesmit gadiem un kuri negatīvi ietekmē bērnu labsajūtu. Protams, mēs nevaram visu izdarīt uzreiz, un mums ir jānosaka prioritātes, taču mūsu bērni būtu pelnījuši veselīgāku vidi.
Šīs rakstu sērijas intervijā arhitekte Marija Katrīna Dambe (arhitektu birojs Nomad Architects) teica, ka Skandināvijā cilvēki vislielāko uzmanību pievērš tieši izglītības iestādēm, jo tās iemāca bērniem un jauniešiem izpratni par procesiem tieši caur reāliem piemēriem, ar kuriem viņi saskaras diendienā.
Tā ir visiedarbīgākā metode, ka tiek radīti paraugi, ko ikviens cilvēks var redzēt un piedzīvot. Saka – ja tu kādreiz dzīvē esi saskāries ar izcilu servisu, pēc tam tevi neviens nevarēs piemānīt ar sliktu. Cilvēks kļūst izglītotāks un grib pēc tam pieredzēt izcilas lietas arī savā pilsētā, ielā vai pats savā mājā, turklāt bērni ir pavisam izteikti spoguļi tam, ko viņi redz un piedzīvo.
Varbūt varat nosaukt kādu labu publiskās telpas piemēru Latvijā?
Es varu pieminēt vēl vienu bibliotēku – jauno Ogres novada bibliotēku, kura bija iekļuvusi Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021 finālā. Līdzīgi kā Helsinku pilsētas bibliotēka tā vairs nav vieta tikai grāmatu saņemšanai un lasīšanai vai interneta un datora izmantošanai, bet ir kļuvusi par multifunkcionālu vietu ar ļoti pārdomātu materiālu izvēli un kopējo interjeru. Bibliotēkām, kultūras namiem, koncertzālēm un dažādām izglītības iestādēm kopumā ir jākļūst vēl atvērtākām. Atvērtība ir jāiemācās, jo padomju laiku dēļ mēs esam veidojušies kā diezgan aizdomīga un noslēgta sabiedrība.
Viena no galvenajām lomām šajā domāšanas maiņā laikam ir pašvaldībām.
Ja mēs skatāmies Ziemeļvalstu virzie-nā, tad tieši politiskās un izpildvaras izglītības līmenis un sapratne par arhitektūru un dizainu ir veicinājusi šo ilgtspējības, estētikas un iekļaušanas principu ieviešanu. Arī Jaunajā Eiropas Bauhaus spēcīgs fokuss ir tieši uz pašvaldībām.
Kāda ir situācija Latvijā?
Latvijā ir vairākas pašvaldības, kuras ir ļoti progresīvas un cieši sadarbojas ar dažādām radošajām jomām. To vidū var minēt Kuldīgu, Cēsis, Liepāju, Alūksni un citas. Redzēs, ko būs nesusi reģionālā reforma, bet, protams, viss ir saistīts ar politiskās un izpildvaras izglītības līmeni un plašo redzesloku, jo pretējā gadījumā ir ļoti grūti un nenotiek sabiedrības iesaiste. Ja tā notiek, tad var palīdzēt norādījumi no augšas, piemēram, Jaunā Eiropas Bauhaus projektiem pagājušajā gadā tika piešķirti aptuveni 85 miljoni eiro, bet nākamais solis varētu būt tāds, ka tā principi varētu tikt integrēti jau esošajās atbalsta programmās, kurās nevarētu saņemt līdzekļus bez noteiktu kritēriju ievērošanas.
Kādus soļus vēl vajadzētu spert?
Lai turpinātu popularizēt Jaunā Eiropas Bauhaus principus, liela nozīme ir balvai, uz kuru var pieteikt gan jau realizētus projektus, gan ieceres. Šī gada konkursam ir uzlabota vērtēšanas sistēma un definētas kategorijas, kas sasaistītas ar Jaunā Eiropas Bauhaus mērķiem: atjaunot saikni ar dabu, atgūt piederības sajūtu, dot priekšroku vietām un cilvēkiem, kuriem tas ir vajadzīgs visvairāk, un ieviest ilgtermiņa, apritīgu un integrētu domāšanu industriālajā ekosistēmā. Viens no šī gada Eiropas Komisijas uzdevumiem ir komunikācijas telpas nostiprināšana, jo informācijas izplatīšana pa visu Eiropu un pēc iespējas lielāka skaita cilvēku sasniegšana ir ļoti būtiska. Lai tas notiktu, [šīm idejām] ir jābūt iztulkotām visās savienības valstu valodās un pasniegtām vienkārši, skaidri un intuitīvi, ko šobrīd nevar teikt par Eiropas Komisijas interneta vietnēm. Tas ir dizaina uzdevums.
Kā veidojas jūsu komunikācija? Varbūt ir kādas atšķirības?
Baltijas valstīm ir grūti būt par līdzvērtīgiem partneriem, jo mums nav tādu resursu kā citiem un iespēju virzīt vienu vai vairākus cilvēkus, kas nodarbotos tikai un vienīgi ar šiem jautājumiem, bet tik un tā mēs pastāvīgi esam centušies vērst uzmanību, ka reģioniem piemīt specifika un jāatrod iekļaujoša pieeja koprades iniciatīvu atbalstam, lai mēs kā mazas valstis arī spētu būt pilnvērtīgu, nevis tikai asociēto partneru statusā. Viena no mūsu galvenajām problēmām ir valsts pārvaldes un pašvaldību vadības atrautība no reālās situācijas un motivētības trūkums sadarboties. Vietvaras pārstāvji ierasti atsaucas uz likuma prasību par pienākumu rīkot vai nerīkot publisko apspriedi kādam projektam, bet patiesa griba to darīt vērojama tikai dažās pašvaldībās. Tas laika gaitā radījis sabiedrības neuzticēšanos varai un motivācijas trūkumu iesaistīties procesos, jo tāpat teiktais netiks sadzirdēts un integrēts. Mēs tikai trīsdesmit gadu esam demokrātiska valsts, un mums ir ļoti maz politiķu, kas pilda tautas pārstāvju pienākumus – uztur saikni ar sabiedrību arī pēc tam, kad tā ir viņus ievelējusi.
Šajās Jaunā Eiropas Bauhaus sapulcēs kā pašsaprotama lieta izskan, ka valsts vai pašvaldības iestādes kaut ko integrēs un īstenos. Es saku, ka pie mums viss notiek otrādi – ka mums ir jāatbalsta nevalstiskās organizācijas, kuras Latvijas un visu Baltijas valstu gadījumā ir tās, kas ar savu balsi var panākt pārmaiņas valdībā vai pašvaldībā, lai pārietu no vārdiem pie darbiem.