Varu tikai iztēloties, cik bezmiega nakšu Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis pavadīja, lai izdomātu, ar ko un kā atklāt teātri. Bija skaidrs, ka atklāšanas izrāde nedrīkstēja būt senās JRT izcilības mehāniska un nostalģiska atkārtošana, mēģinot izdarīt vēlreiz to pašu, kas kādreiz labi sanācis (šo ēru burtiski fiziski sajūtami kolektīvā grāmatā Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās iemūžinājuši paši aktieri un citi teātra cilvēki), un tā nedrīkstēja aiziet arī pārāk tālu no JRT "DNS".
Pēc Milorada Paviča noslēpumainā romāna Hazāru vārdnīca tapušais atgriešanās rituāls (par izrādi to īsti negribas saukt) ir bijis tiešs trāpījums. Sapņu tulkotāju sekta atbilst visām minētajām gaidām un ir kā stipri sasiets mezgls starp abām JRT ērām, arī fizisko un garīgo pasauli – to JRT, kas ir mūri, un to JRT, ko veido visos laikos šeit strādājošie / dzīvojošie cilvēki. Tieši tāpēc, manuprāt, Hermanim bija nepieciešams tieši tāds izrādes sākums, kur katrs trupas aktieris nāk līdz avanscēnai, ieskatās publikai acīs un tad ar seju pret skatuves dēļiem noguļas visā garumā kā jaundzimušais uz mātes krūtīm vai kā grīdlupata, kas gatava izmazgāt skatuvi. Pirmizrādes skatītāji bija liecinieki ļoti intīmam brīdim aktieru dzīvē. Aktieri iesildīja savu jauno / veco skatuvi, ļaujot skatītājam fiziski sajust, kā viņu kaulos ielīst atkal dzīvība, it kā viņi ilgi būtu atšķelti paši no sevis.
Nestrīdēšos, ka pirmizrādē bija daudzi papildu apstākļi, kas izrādes radīto dziļo saviļņojumu iracionāli pastiprināja, – arhitektes Zaigas Gailes komandas smalkjūtīgie pieskārieni "Lāčplēsenei", aktiera Andra Keiša leksikā runājot, pēcremonta modernajā versijā ne vien saglabājot, bet atrokot pat vēl dziļākus ēkas vēsturiskos slāņus. Lāčplēša 25. mājas "firmas zīme" sarkankoka tonis Lielajā zālē ir kļuvis vēl piesātinātāks un burgundiskāks – tāds, ka, sēžot jaunajos, ērtajos krēslos brīdi pirms izrādes sākuma, šķiet, ka nekāda izrāde nemaz nav vajadzīga, varētu ilgi skatīties tikai uz šo burvīgo toni vien. Kāda JRT skatītāja TV sižetā izteica to, ko droši vien iedomājuši daudzi, – ka JRT pēdējos gados bijis "tāds sašvacis" un "tik ļoti gribas, lai viņiem veicas". Arī šis vēlējums zemtekstā veidoja izrādes un skatītāju īpašo enerģētisko uzlādējumu.
Sapņu tulkotāju sekta sākas tur, kur beidzās Alvja Hermaņa Arkādija vai Hauzers. Izrāde, kas bez fiziskām robežām un gravitācijas ļauj pieslēgties pasaules mākslas vēstures plūsmai un apjaust, cik šī sapņotāju valoda racionālismā un merkantilismā izsausējušā pasaulē patiesībā ir vieda, stipra un vajadzīga.
Kā jau Hermanis solīja, abās atklāšanas izrādēs JRT aktieri darīs to, ko nekad līdz šim nav darījuši. Režisors – horeogrāfs radījis parafrāzēm pieblīvētu kustību partitūru, kur aktieru ķermeņi kā kaleidoskopa stikliņi "pārkrīt" te kādā antīko laiku bareljefā, te – iekrīt dejas sērgā no Brēgela gleznas, citu brīdi – izliekas, ka viņi būtu klavieru veserīši visās pasaules klavierēs vai varbūt aktiera sirds asinis pumpējošs vārstulis. Iespējams, ja to vērtē kā laikmetīgās dejas izrādi, var rasties cits priekšstats, un zinu, ka ir arī skatītāji, kas pazuduši tulkojumā, bet, manuprāt, tā nepavisam nav īstā atslēga, ar ko slēgt Sapņu tulkotāju sektu.
Tikmēr citos teātros
MEISTARS UN MARGARITA / DAILES TEĀTRIS ★★★
Režisori Tīts Ojaso, Ene Līsa Sempere
Šīs interpretācijas pamatjautājums – cik tālu Dailes teātris iecerējis kāpināt skaņas decibelus un ekrānu lielumu? Nākamais solis – arēna? Iztērēts paņēmiens. Aktieri atdevīgi atdod enerģiju, bet kino / operas / reiva ballītes estētika rada monotoni izkāpinātu spēles stilu, kas jau šķiet falšs. Festivāliem patiks, bet jēga atklājas maz.
PUIKA, KURŠ REDZĒJA TUMSĀ / NACIONĀLAIS TEĀTRIS ★★★★★
Režisors Valters Sīlis
Nepārejoša vērtība no senākajām sezonām. Kā bērnam ir būt par "balto spieķi" vecākiem? Kā tas ir apmainīties lomām? Rasas Bugavičutes-Pēces atsperīgais, nesentimentālais stāsts ieved dziļā cilvēcības un neatbildamu jautājumu zonā. P. S. Tikko balvas saņēmusi gan aktrise, gan debitante režisore igauņu versijā Tallinas Pilsētas teātrī.
NETIKUMĪGIE / DIRTY DEAL TEATRO ★★★★
Režisore Krista Burāne
Vai mākslai un izglītībai ir jāspēlē paslēpes ar realitāti, vai tomēr tās drīkst droši skatīties viena otrai acīs un par ieraudzīto sarunāties ar bērniem un jauniešiem? Ir vērts piedzīvot šo jaunu cilvēku portretu parādi dzejā un mēģināt atbildēt uz režisores uzdoto jautājumu. Var gadīties atbrīvoties arī no kāda sava aizsprieduma. Režisore Krista Burāne Vai mākslai un izglītībai ir jāspēlē paslēpes ar realitāti, vai tomēr tās drīkst droši skatīties viena otrai acīs un par ieraudzīto sarunāties ar bērniem un jauniešiem? Ir vērts piedzīvot šo jaunu cilvēku portretu parādi dzejā un mēģināt atbildēt uz režisores uzdoto jautājumu. Var gadīties atbrīvoties arī no kāda sava aizsprieduma.