2011. gadā sāktās koncertsērijas mērķis bija izbraukt visu mūsu likteņupi, sniedzot bezmaksas koncertus tuvākajos dievnamos, kultūras namos, skolās, estrādēs u. c. Tā koris sniedzis 63 koncertus abos Daugavas krastos. No tiem 14 izdziedāti noslēdzošajā posmā Ogre–Rīga–Stokholma. Šos koncertus koris bez maksas dāvināja novadiem, draudzēm un labiem ļaudīm. Tie ne tikai iepriecinājuši cilvēkus Daugavas krastos, bet arī rosinājuši sakopt vietas, kurās koris dzied. Divās baznīcās korim pēc uzstāšanās pavēstīts, ka šis bijis pirmais koncerts visā dievnama pastāvēšanas mūžā. Koncerts, kurā publikas bija vairāk nekā baznīcā vietas un tāpēc sniegts pagalmā, tika atzīts par gada koncertu Jaunjelgavā.
"Es jau sen esmu braukājis ar laivām, mums bija klases izbraukumi, kad mācījos Rīgas Doma kora skolā. Agrāk es no ūdeņiem baidījos, jo ne visai labi peldēju. Tumšs, un tu neredzi, kas tur dziļumā ir. Droši peldēt iemācījos tikai ap trīsdesmit gadu vecumu. Bet ar laivām man vienmēr ir paticis braukt. Domāju, ka jāuztaisa kora izbrauciens, bet kāpēc braukāt tāpat vien? Jādzied!" Ints Teterovskis atminas, ka doma par radošu kora peldējumu visā Daugavas garumā viņu urdījusi jau pirms divdesmit gadiem, kad viņš kļuva par Balsu diriģentu un māksliniecisko vadītāju. Tas, ka dalībnieku aizņemtības dēļ mūsdienās arvien grūtāk ir noorganizēt kora nometnes, vēl tikai piemetis uguni gruzdošajai idejai. Jau deviņdesmitajos gados viņš devies meklēt atbalstu toreizējā Daugavas fondā, bet "zvaigznes nesakrita".
Tad sapratis, ka jebkura laba doma kaut kad tomēr realizēsies, ja vien tu tiešām gribi. Ir tikai jāpagaida, kad laiks to ļaus. Īstais brīdis sagaidīts pirms septiņiem gadiem. Daugavas balsu ceļojumi, kas sākās pie Latvijas un Baltkrievijas robežas un turpinājās tālāk katru vasaru, izvērtās par skaistu, iedvesmojošu un vērtīgu pieredzi visām iesaistītajām pusēm. Ir tikai žēl, ka par šiem ceļojumiem nav uzņemtas dokumentālās filmas un tie saglabāsies tikai to dalībnieku un aculiecinieku atmiņās. Gan kora diriģents, gan dziedātāji atzīst, ka vislielākā jēga no Balsu koncertiem ir cilvēkiem, pie kuriem viņi aizbrauca, jo tās ir vietas, kur koncerti ir liels retums. Un nav tā, ka laukos Balsis dzied tikai vieglās dziesmiņas. Katram braucienam tiek sagatavots apmēram 50–70 dziesmu, un ik koncertā programma tiek mainīta, reaģējot uz noskaņu un apstākļiem.
Ikvasaras ceļojuma standarts bija šāds: četras dienas un trīs naktis, katrā braucienā sniedzot vidēji desmit koncertu. Kopā 28 dienās nodziedāti 63 koncerti. Tātad – gandrīz trīs koncertus dienā. Gadu gaitā braukts gan ar lielu plostu, gan arī ar motorlaivām, raftiem (piepūšamajām gumijas laivām) un smailītēm. Reiz pat uz plosta – peldošās pirts, pēc saunas atvēsinoties Daugavā. Vainagojumā – dienu pirms kruīza ar Tallink kuģi smailītēs braucot garām milzu kuģim, jaunieši jutušies kā sīkas kniepadatas.
"Nakšņojām skolās, kultūras namos, kur nu mums to atļāva. Mums pašiem vienmēr bija līdzi matracīši un guļammaisi. Šad tad bija arī pārgājieni. Ja līdz naktsmājām bija trīs vai četri kilometri, izmantojām iespēju izstaigāties," stāsta Ints Teterovskis. Kora dziedātāji piemetina diriģenta nepateikto – to, ka šādos pārgājienos no nakšņošanas vietas līdz plostam nereti nācies doties jau piecos no rīta vai pēc koncertiem vēlu naktīs. Slodze un ciešā, nemitīgā kopā būšana visiem uz viena plosta bijis pamatīgs pārbaudījums. '
Balsis ir jauniešu koris, un tā pašreizējā sastāvā sastopami vairs ir tikai daži, kuri Daugavas ceļojumu pieredzējuši visā septiņu gadu garumā. Alise Adoviča, Jānis Muzikants, Elīna Seile, Emīls Kraucis un Arvis Ostrovskis, ar kuriem tiekos sarunā kora mājvietā Mazajā ģildē, ir šis laimīgais piecnieks. Viņi, tāpat kā diriģents, spilgti atminas pat izmēģinājuma braucienu, kurā devušies tikai uz vienu dienu.
"Sapratām, ka lielais plosts ir nevaldāms. Trāpījās pretvējš, un airi bija lieli un smagi kā baļķi ar milzīgām šķēpelēm. Pašiem airēt un vēl pēc tam dziedāt koncertus būtu fiziski nereāli. Kopš tā brīža mums vienmēr ir kāds profesionāls plostnieks."
Trīs pirmos gadus Balsis vadājis plostnieks Ilmārs Lociks. Sākot no Krāslavas augšteces, viņš ar kori izbraukājis tādas vietas, kur pats parasti nebraukā. Dziedošie pasažieri pierunājuši viņus izvizināt līdz pat Jēkabpilij.
"Kori un deju kolektīvi šad un tad atpūšoties pabraukā ar plostiem, bet ar tādu apņēmību un mērķi gan ne. Domāju, ka Latvijā ir maz cilvēku, kas var lepoties, ka izbraukuši visu Daugavu no sākuma līdz galam, bet Balsis arī nodziedāja daudzus koncertus. Piedzīvojumi bija fantastiski, un radošā atmosfēra uz plosta bija vienreizēja," atceras pats plostnieks. Viņš klausījies arī kora priekšnesumus.
Ints Teterovskis bija precīzi ieplānojis koncertus, bet, plostam peldot pa straumi (viss posms līdz Daugavpilij braukts bez dzinēja), brauciena ātrumu ietekmēja pretvējš un ūdens līmeņa nobīdes. Reiz uz krācēm pirms Jēkabpils plosts pat salūzis. Vajadzējis meklēt risinājumus. Ilmārs Lociks atminas, ka bijuši gadījumi, ka koris pat gājis gar krastu kājām. Vēlākajos gados gan plosts jau vilkts ar motorlaivu.
"Vienmēr uz plosta esam bijuši trīsdesmit vai vairāk cilvēku. Pirmajos trīs gados uz plosta pavadījām lielāko dienas daļu – līdz pat astoņām stundām uz ūdens. Peldējuma temps bija lēns – tikai trīs vai četri kilometri stundā –, un divas reizes pamatīgi nokavējām koncertu," stāsta Teterovskis. Viena no šīm reizēm bijusi Kaplavas Bornes baznīcā. Par šo baznīcu ir īpašs stāsts, jo tā savulaik uzcelta pēc Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma. Apbraukādams Latviju, viņš ieraudzījis šo vietu, iedevis piectūkstoš sudraba latu un pateicis: te vajag luterāņu baznīcu. "Vēl tagad par viņa naudu uzceltajā baznīcā karājas lustra ar īstām svecēm. Bija vēlais koncerts, un kāds kungs uz garām kāpnēm tās aizdedza. To koncertu mēs nevarējām beigt, gribējās dziedāt un dziedāt. Sajūta bija fenomenāla." Līdzīgi savam diriģentam šo vakaru atminas arī kora dziedātāji.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. septembra numurā!