Ziemassvētki ir gada brīnumainākie svētki, tādēļ dziesmās un stāstos par tiem ir ļoti daudz neparastu, pat neticamu notikumu. Un, kamēr par daudziem no tiem varam labsirdīgi pasmaidīt, dažus pat nopietni zinātnieki uzskata par ticamiem.
Sāksim ar šķietami nereālu parādību – Ziemassvētku vecīša ziemeļbrieža Rūdolfa spīdoši sarkano degunu. Šis tēls dzima 1939. gadā, kad ASV tika publicēta grāmata ar stāstu par neparastu briedēnu, kurš piedzima ar spīdošu degungalu. Citi ziemeļbrieži viņu apcēla, kamēr kādā miglas aizplīvurotā Ziemassvētku vakarā tieši Rūdolfa deguns palīdzēja ieraudzīt ceļu pie bērniem.
Deguns var spīdēt
Īstiem ziemeļbriežiem, kas dzīvo arktiskās tundras apgabalos visā pasaulē, ir gaiši rozā deguns, kas parasti ir pilnībā pārklāts ar gaiši brūnu vai baltu pūku. Tāpat kā citiem zīdītājiem, arī šiem deguns sastāv no skrimšļiem un kauliem, taču tam ir īpaši liels iekšējās virsmas laukums, lai tas varētu efektīvi sasildīt ienākošo auksto gaisu. Blīvi novietoti asinsvadi nodrošina, ka deguns ir bagātīgi apgādāts ar sarkanajām asins šūnām, kas palīdz aizsargāt to no sasalšanas un regulē smadzeņu temperatūru, kā arī var radīt sārtu nokrāsu.
Džonsa Hopkinsa Universitātes pētnieki sliecas domāt, ka tieši ziemeļu apstākļiem piemērotās uzbūves dēļ ziemeļbrieža deguns patiešām var spīdēt. Viss, kas esot nepieciešams, ir ģenētiska mutācija. "Lai izprastu Rūdolfa degunu, galvenais ir zināt, ka uz planētas ir daudz dzīvnieku, kuriem ir bioluminiscējošas vai fluorescējošas daļas. Koraļļi, medūzas vai visslavenākie šīs grupas pārstāvji jāņtārpiņi. Ir mušas, kurām ir zaļi plankumi, un ir pat dažas, kurām ir tumši sarkani plankumi," portālam Daily Mail skaidroja doktors Stīvs Fārbers.
Bioluminiscējošās šūnas ražo divas ķīmiskas vielas: molekulu, ko sauc par luciferīnu, un enzīmu, ko sauc par luciferāzi. Kad abas tiek savienotas kopā, enzīms katalizē reakciju, izraisot spilgtu uzplaiksnījumu, kas var ilgt aptuveni līdz 100 milisekundēm. Ar šādu reakciju varētu būt panākama arī Rūdolfa deguna spīdēšana.
Aiztraukties nākotnē
Vēl fantastiskāki notikumi aprakstīti Čārlza Dikensa 1843. gada grāmatā Ziemassvētku dziesma, kurā stāstīts par vecu, nīgru Viktorijas laikmeta londonieti Ebenīzeru Skrūdžu, kuram nepatīk Ziemassvētki. Viņu apciemo pagātnes, tagadnes un vēl gaidāmo Ziemassvētku spoki, kas parāda viņa rīcības sekas, vedot viņu uz priekšu un atpakaļ laikā.
Laika ceļojumu jēdziens ir fascinējis zinātniekus simtiem gadu. Lai gan līdz šim nevienam nav izdevies izveidot laika mašīnu, Džonsa Hopkinsa Universitātes fiziķis Ibrahims Bahs saka, ka ceļošana nākotnē jau ir iespējama, vienīgi jābūt ļoti ātram. Relativitātes teorija pieļaujot reālo notikumu apsteigšanu, ja vien izdodas attīstīt ātrumu, kas ir ļoti tuvs gaismas ātrumam. Nokļūšanai pagātnē cerība tiek likta uz gravitācijas izveidotām tārpejām, taču tās ir tik nestabilas, ka izredzes nokļūt izvēlētajā pagātnes vietā ir niecīgas, nemaz nerunājot par iespēju atgriezties.
Ar pitona sirdi
Medicīnisks fenomens saistās ar zaļo, nejauko radījumu Grinču no 1957. gada grāmatas Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus. Kad viņš saprot, ka Ziemassvētki nav tikai apdāvināšanas laiks, radījuma sirds izaug par trim izmēriem un viņš atdod visas nozagtās dāvanas.
Džonsa Hopkinsa Universitātes kardiologs Deivids Kass apgalvo, ka sirds palielināšanās nav reta parādība. Palielināta sirds var liecināt par sirds mazspēju, jo orgāns strādā īpaši smagi, lai sūknētu asinis. Šādu efektu var izraisīt arī plīsis vārsts, taču tas drīzāk novestu pie vājuma un elpas trūkuma, nevis priecīga Ziemassvētku noskaņojuma.
Taču, tā kā Grinčs nav gluži cilvēks, skaidrojumu varētu meklēt faunā. Un tur ir daži līdzīgi piemēri. Piemēram, Birmas pitonam 48 stundas pēc paēšanas sirds muskuļu masa ir aptuveni par 40% lielāka nekā parasti. Šajā periodā sirds straujāk dzenā asinis, lai uzlabotu vielmaiņu un tādējādi ātrāk pārstrādātu barību. Lieki piebilst, ka labi paēdis pitons kļūst apmierināts ar dzīvi un droši vien ir lieliskā noskaņojumā. Tātad Grinčā varētu būt kaut kas no lielās žņaudzējčūskas gēniem.