Ieva atzīstas, ka pusaudzes gados, kad neviens neskatījās, viņa ar matu lakas baloniņu pie spoguļa dziedāja līdzi Vitnijas Hjūstones dziesmām, tomēr visvairāk no pagātnes muzicēšanas atmiņā gan iespiedusies cita epizode: "Biju pavisam maza, sabrauca radi, un istabā bija tāds garš galds saklāts. Mani, tērptu skaistā, rozā kleitā, nostādīja uz krēsla, un es dziedāju Kas manim kaitēja [putniņam būt?]. Spilgti atceros sajūtu, kā viss tas garais galds sēdēja un klausījās manī."
Viņa daudzus iemācījusi dziedāt un kontrolēt savu balsi, taču ir reizes, kad arī paši skolotāji meklē pēc padoma: "Ar programmu bija atbraucis zviedru pianists Roberts Velss, un mēs ar Intaru Busuli tur dziedājām. Repertuārā bija dziesma, kura manai balsij bija par augstu, un es vienkārši sapratu – nu nebūs! Lūdzu pat, vai nevar kaut kā mazliet zemāk tomēr, taču, kad saņēmu atteikumu, sakoncentrēju visu uzmanību uz šo vienu dziesmu, gāju pie pedagogiem un daudz strādāju. Beigās man arī izdevās, toreiz no skatuves nonācu, visa trīcot, un biju pat mazliet pārsteigta, ka viss sanāca." Šī viņas dzīves epizode esot arī piemērs tam, ka tādu neiespējamu lietu gandrīz nemaz nav, visam pamatā vienkārši ir liels darbs. Jautāta par to, ko visvairāk no sava garā darbu saraksta izbauda, dziedātāja saka, ka tas ir mainīgs lielums: "To, ko daru vismazāk šobrīd, to arī izbaudu. Kad ir maz darba studijā, tad tā sāk pietrūkt. Bet, kad tas ir līdz kaklam, ilgojos pēc dzīvajiem koncertiem."
"Godīgi sakot, es nemaz nezināju, ka ierunāšu vilcienu pieturas," teic Ieva. Kādudien saņemts piedāvājums ieskaņot reklāmu, un tikai studijā atklājusi, ka tā ir vilcienu balss loma. Taču darbu viņa izbaudīja un arī tagad neslēpj prieku, ka ik dienu uzrunā cilvēkus dažādos Latvijas nostūros. Pati gan gadiem nav braukusi ar vilcienu, bet, lai pārliecinātos par darba rezultātu, plāno vasarā kādu līkumu izmest.
Dziedošu viņu draugi atpazīst uzreiz, bet ierunātās lomas prasa laiku, līdz atskan: "Hei, tā taču ir Ieva, kas runā!" Bērnībā mežs esot bijusi vieta, kurā izkliegt sasāpēto, bet nu viņa tur labprāt atrodot laiku pabūt klusumā. Apstāties ikdienas ritmā esot īpaši svarīgi: "Uzskatu, ka katram vismaz 30 minūšu dienā jāatrod laiks sev. Man tā ir meditācija vai sporta zāle." Lai gan projektu ar Ievas līdzdalību Latvijā atradīsies lērums, ir arī tādi, kuri saņēmuši atteikumu: "Es pieņemu tikai piedāvājumus, kuros saredzu jēgu. Šodien ir daudz projektu, kas tiek taisīti pa tukšo, bez jebkādas pievienotās vērtības." Pavasari jaunā vilcienu balss pavada, tapinot savu albumu, audzinot meitu, strādājot teātros un neatmetot domu, ka kādreiz debesīs viss iekārtosies tā, ka viņai tiks arī kāda titulloma skaistā mūziklā.
Par balsīm Rīgas lidostā, sabiedriskajā transportā, Rīgas Centrālajā stacijā un citviet lasiet 6. maija žurnālā SestDiena!