Noslēdzot iepazīšanos ar latviešu māksliniekiem, kuru darbi publicēti laikraksta Diena kalendārā, decembrī satiekam juveliermākslinieku, zīmola Glass Wolf dibinātāju un dizaineru Gati Vasiļjevu, kā arī viņa radīto gredzenu Kalnu ezers.
SestDiena uz sarunu ar mākslinieku dodas uz viņa darbnīcu, kas atrodas Latvijas Mākslas savienības radošajā mītnē Kombināts Māksla Gaujas ielā 5. Tas ļauj ne tikai ielūkoties juveliermākslinieka darba procesa aizkulisēs, bet arī noprast citas viņa intereses, piemēram, aizraušanos ar fotogrāfiju. Jāpiebilst, ka tieši no aizraušanās ir attīstījusies visa Gata Vasiļjeva līdzšinējā karjera – no aizraušanās ar stiklu un nelielu lietu veidošanu.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par savu darbu Kalnu ezers?
Gredzenā Kalnu ezers ir apvienotas vairākas manas prasmes. Man ir liela pieredze stikla apstrādē tieši mākslinieciskajā jomā, ko esmu sācis attīstīt jau ar savām pirmajām rotaslietām. Jau pēc tam sāku apgūt darbu ar cēlmetāliem un dabīgajiem akmeņiem, kuriem es cenšos saglabāt to pirmatnējo izskatu. Kādreiz man patika viss glancētais gluži kā žurnālos, bet šobrīd tas vairs nešķiet aktuāli. Šajā gredzenā esmu apvienojis oksidēto sudrabu ar melno hematītu un pa vidu tiem ielicis optisko stiklu, radot iespaidu, it kā šis akmens levitētu [virs gredzena ietvara]. Šāda veida darbi tiek radīti vienā eksemplārā – es ieraugu kādu neparastu akmeni, un man prātā iešaujas doma, ko no tā varētu radīt.
Kā jūs atrodat šos akmeņus?
Re, kur ir visa mana kolekcija! (Norāda uz nelielu stikla skapīti ar akmeņiem.) Citreiz es savos ārzemju ceļojumos pats kaut ko ieraugu un nopērku, citreiz kaut ko atved mani draugi, kuri kāpj kalnos un atrod kaut ko interesantu. Pirms kāda laika pie manis bija atnākusi sieviete, kura no Gruzijas bija paņēmusi līdzi neparastu kalnu kristālu un kā atmiņu par šo ceļojumu gribēja no tā radīt kādu rotaslietu. Es uztaisīju kulonu, ko iekārt ķēdītē un nēsāt ikdienā.
Cik daudz laika veltāt mākslai, cik daudz – "ražošanai"?
Pastāv tāds uzskats jeb, precīzāk sakot, dzīves pieredze: jo vairāk zīmols attīstās, jo attiecīgi tā produkts kļūst "ražojamāks" un rokudarba tajā ir arvien mazāk. Mana ideja par savu zīmolu ir tāda: lai ar mani tā nekad nenotiktu (smejas). Es gribu pārsteigt ar saviem darbiem. Negribu sekot kaut kādām modes tendencēm vai izvēlēties lētākus materiālus un ieguldīt mazāk darba, lai ar zemākām cenām piesaistītu vairāk pircēju. Es gribu darīt to, kas man pašam patīk, un nopelnīt ar to naudu, citādi var aiziet pilnīgi citā virzienā, nekā sākumā esi vēlējies iet.
Vai Covid-19 izraisītā krīze ir ienesusi kādas izmaiņas jūsu ceļā?
Vienā brīdī apstājās tirdzniecība tiešajā saskarsmē, kas bija kā spēriens pa pakaļu un atskārsme, ka beidzot vajag pievērsties tirdzniecībai internetā, kam līdz šim nebija atlicis laika. Šobrīd manas rotaslietas ir nopērkamas starptautiskajā interneta veikalā Etsy, kas sākumā bija fokusējies uz amatnieku izstrādājumiem, bet tagad tajā ir nopērkamas dažādas lietas, un drīzumā manas rotaslietas būs iegādājamas arī interneta veikalā Amazon.
Izplešaties pa visu pasauli.
Es neesmu biznesmenis, kuram ir dzelžains plāns, pēc kura darboties. Nejūtu vajadzību ieguldīt naudu un laiku tirgus izpētē. Es uzskatu, ka vienkārši vajag darīt savu lietu. Tas arī viss.
Kad sāku nodarboties ar rotaslietu radīšanu kā ar savu pamatdarbu, sarežģījumus sagādāja tieši tas, ka visu laiku domāju par nākotni, kurā es saskatīju dažādas grūtības, kas neļāva kustēties uz priekšu. To visu vajag mest pie malas! Tas varbūt ir pārspīlēts salīdzinājums, bet kāpēc divi gudrie brāļi vienmēr paliek bešā un trešais, muļķītis, iegūst karaļvalsti, princesi un visu pārējo? Viņš nedomā, viņš vienkārši iet un dara! Tā ir patiesība, ka daudzus cilvēkus bailes attur rīkoties, tāpēc viņi arī neko nepanāk. Galvenais ir labi attiekties pret citiem, nedomāt par ietaupīšanu uz materiālu un darba rēķina un radīt kvalitatīvas rotaslietas, ko cilvēki spēj sajust un novērtēt.
Vai jūsu rotu pārdošana varētu pilnībā pārcelties uz virtuālo vidi?
Cilvēkiem patīk atnākt uz veikalu, parunāties ar pārdevējiem, paskatīties tuvāk un aptaustīt. Tas ir līdzīgi kā ar grāmatām, kuras tu vari klausīties vai lasīt savā planšetē, bet tik un tā ir vēlme tās paņemt rokas un pāršķirt lapas. Tomēr pašreizējā situācijā ir ļoti grūti kaut ko prognozēt uz priekšu un atliek tikai gaidīt, kas sekos.
Varbūt jums ir kādi īpaši tirgi, kurus jūs vēlētos apgūt?
Pagājušajā gadā es tēmēju uz Krieviju, uz kurieni arī aizbraucu, bet ātri vien sapratu, ka biznesa vide tajā ir ļoti sarežģīta pat vietējiem, nemaz nerunājot par pārējiem.
Bet no komercpuses atgriežoties pie mākslas. Vai rotkaļa profesiju esat apguvis pašmācības ceļā?
Jā, esmu autodidakts, kas visu apguvis procesā ar pacietīgu un rūpīgu darbu. Jau kopš bērnības esmu veidojis dažādas nelielas lietas ar augstu pievienoto vērtību (smejas) un galu galā nonācis līdz rotaslietām. Protams, mācības kādā no izglītības iestādēm būtu palīdzējušas iegūt kādas zināšanas ātrāk, nekā pašam urbjoties tam visam cauri, un dibināt kontaktus, kas pēc tam dzīvē noder, bet tajā pašā laikā es zinu, ka daudzi cilvēki, kas ir izmācījušies par rotkaļiem, aiziet strādāt metāla apstrādes jomā. Tā ka viss ir atkarīgs no tevis paša – vai tev spīd acis uz to vai ne.
Kā rodas jūsu rotaslietu sērijas? Izaug no kāda viena konkrēta darba?
Es pastāvīgi eksperimentēju. Ja sanāk kaut kas interesants, tad gribas to attīstīt tālāk un veidot sēriju. Piemēram, man ir kolekcija ar vārnu kājiņu formu atlējumiem sudrabā. Man iepatikās ideja par kādas dabīgas detaļas izmantošanu savos darbos, jo tās ir tik feinas pašas par sevi, ka tām nav vajadzības neko likt klāt. Man gribējās radīt kaut ko mežonīgu vai rokenrolīgu, kas beigu beigās ir rezultējies kolekcijā Memoria, kuras nosaukums norāda uz mūsos eksistējošo pirmatnējo spēku, kurš ir jāliek lietā katram pašam pēc saviem ieskatiem...
...un jāliek ausīs auskari vārnu kājiņu formā.
Iespējams, cilvēkiem varētu šķist, ka tie nav domāti viņiem, bet šie auskari nav tādi, lai, ieliekot tos ausīs, rastos sajūta, ka kļūsti par raganu.
Varbūt kādreiz vajag!
Tie nav tik akcentēti, lai ievietotu cilvēku kādā noteiktā subkultūrā. Protams, ja cilvēks izvēlas vairākus elementus no šīs kolekcijas, tad – jā.
Kur noskatījāt šīs vārnu kājiņas?
Tās es dabūju veikalā Mūsmāja Tērbatas ielā 5, kur var iegādāties dažādus tautiskus izstrādājumus un arī nopirkt manas rotaslietas. Es komunicēju ar tā saimnieci, kurai veikala dekorācijām viens mednieks no meža ved dažādas lietas, tajā skaitā sakaltētas vārnu kājiņas, kas kļuva par manu darbu prototipu, ko es dažādos veidos sāku interpretēt savās rotās.
Cik daudz pats ejat dabā?
Man patīk pastaigas mežā, bet pats tajā neko nemeklēju – dabūju to no sev pazīstamiem cilvēkiem. Viņu vidū ir viens mežsargs, kurš diendienā uzturas mežā un zina, kur ko var atrast. Piemēram, šī kulona prototips (vērš uzmanību uz vienu no savām rotaslietām) ir bebra mugurkaula skriemelis, kura forma ir atlieta sudrabā.
Uz viena no jūsu darbnīcas plauktiņiem ir salikta vesela fotoaparātu kolekcija.
Pirms kāda laika es aizrāvos un joprojām esmu aizrāvies ar fotografēšanu, bet šobrīd man nav vairs tik daudz laika ar to nodarboties kā iepriekš. Man patika fotografēt ar analogu fotogrāfiju, un vienā brīdī nolēmu, ka vēlos sasniegt tādu līmeni, lai gribētos savus darbus piekarināt pie sienas. To arī izdarīju. Protams, cits jautājums ir, vai visas šīs fotogrāfijas vajag nodrukāt un ierāmēt (smejas). Savukārt tagad, kad attīstu savu zīmolu Glass Wolf, fotografēju galvenokārt savus darbus.
Tieši gribēju vaicāt: kāpēc jūsu zīmolam ir tāds nosaukums – Glass Wolf (Stikla vilks)?
Vispareizāk būtu nosaukt savu zīmolu savā vārdā un uzvārdā, bet starptautiski tas būtu sarežģīts nosaukums, tāpēc bija jādomā kaut kas cits. Mūsu ģimenē katram ir sava veida totēms un mīļvārdiņš. Savas bārdas dēļ esmu iesaukts par vilku, pie kura arī paliku. Saliku to kopā ar stiklu, kas bija visas manas juveliermākslinieka daiļrades pirmsākums. Jau pēc tam sāku skatīties apkārt un sapratu, ka Latvijā ir daudz dažādu vilku tieši starp zīmolu nosaukumiem. Pasakās vilki tiek attēloti kā vienpatņi, bet dzīvē tie ir bara dzīvnieki, un kaut kas no tā visa ir arī manī.
Vai vilka motīvs ir parādījies kādā jūsu darbā?
Nē, es nejūtos tik spēcīgs, lai šo dzīvnieku interpretētu rotaslietās.
Vai jūs varētu pastāstīt par savu sadarbību ar citiem stikla māksliniekiem?
Es sadarbojos ar stikla mākslinieku Arti Nīmani tieši mākslas jomā un veicu viņa darbu tā saucamo auksto apstrādi – slīpēšanu un tamlīdzīgas lietas. Tieši pirms pāris dienām feisbukā man izmeta atmiņu par to, ka pirms diviem gadiem Artim Nīmanim ir bijusi personālizstāde Saule un Mēness Somijas stikla muzejā. Tā ir ļoti iespaidīga ekspozīciju telpa, ierīkota bijušajā stikla rūpnīcā, kuras rekonstrukcijas dizainu ir izstrādājis somu dizaina leģenda Tapio Virkala un kurā viss ir pārdomāts līdz pat vissīkākajam rokturim.
Vai jums pašam ir kāda autoritāte?
Man patīk skandināvu dizains, bet tas ir tādā sajūtu līmenī. Man patīk jau iepriekš pieminētais Tapio Virkala kopā ar citiem somu māksliniekiem un Artis Nīmanis, kuru es uzskatu par labāko Latvijas stikla mākslinieku. Viņš nepārtraukti attīstās un dara to, nevis čubinoties, bet rīkojot vērienīgas izstādes, kas ir iespējams, pateicoties viņa zīmolam an&angel. Tas ir pamats, kas ļauj atsperties dažādām mākslinieciskām izpausmēm, jo stikla apstrāde ir ļoti sarežģīts un dārgs process, it īpaši, ja tas ir saistīts ar roku darbu. Tāpēc mēs visi sēžam un dzeram no glāzītēm par eiro gabalā un esam priecīgi. Ja gribas kaut ko īpašu, tad ir jāiet uz antikvariātu vai jāiegādājas kaut kas mūsdienu dizaineru radīts, kam ir pavisam cita cena.
...tāda, ka pēc tam ir bail pieskarties.
Stiklam ir vajadzīga akurāta pieeja. Tas attiecas arī uz maniem stikla gredzeniem, kuri no to nēsātājiem pieprasa citu uzmanības līmeni. Bet tie arī nav domāti ikdienai, kaut viena mana paziņa atklāja, ka viņa ar stikla gredzenu mazgā traukus un nekas nenotiekot. Es saku: nevajag mazgāt traukus, velc nost! (Smejas.)
Kopā ar Arti Nīmani pirms septiņiem gadiem radījāt pirmo stikla velosipēdu. Kāds ir bijis tā liktenis?
Tas ir izceļojies pa dažādām izstādēm, līdz gala rezultātā nonācis Šanhajas stikla muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Vai jūs mēdzat eksperimentēt arī ar dažādiem materiāliem?
Es esmu eksperimentējis ar betonu un plastmasu, bet sapratis, ka tas nav domāts man. Patlaban man ir ideja radīt rokassprādzi, izmantojot melnu ādu. Domāju, ka es izveidošu paraugu un pēc tam to atdošu profesionāļiem, jo ādas apstrādes apgūšana prasītu daudz laika un papildu instrumentus, bet mans mērķis nav apaugt ar visu kā multimāksliniekam. Latvijā ir daudz cilvēku, kas kvalitatīvi apstrādā ādu, – kāpēc to neizmantot?!
Vai āda varētu parādīties arī citās rotaslietās?
Ir jāsāk tikai rīkoties, jo man idejas parasti rodas darot, nevis sēžot pie galda un diendienā kaut ko domājot vai skicējot. Tieši darot bieži vien ir sajūta, it kā no kalna palaistu sniegapiku. Tā sāk ripot lejā un iegūst tādus apmērus, ka nezini, ko darīt, jo tev nav tik daudz laika, lai to visu realizētu.