Lai arī reizēm to neapzināmies, pasaules zobratiņi ir savienoti un Latvijas kino sen vairs nav tālu dreifējoša, neatpazīta zona. Šo pārliecību atkārtoti nostiprinājusi filmas Straume komanda – tās lokā ir ne tikai latviešu, bet arī beļģu un franču kolēģi –, kura ar panākumiem sagaidījusi pasaules pirmizrādi Kannu Īpašā skatiena konkursā. Kopējam vietējās kinonozares konkurētspējas apliecinājumam jāatgādina, ka šogad Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā jeb Berlinālē Forum sadaļā tika iekļauta Dāvja Sīmaņa vēsturiskā drāma Marijas klusums (2024) un Latvijā veidotu kinodarbu nonākšana A klases festivālos vairs nav nekāda nejaušība.
PASAULE KĀ VIENS EKRĀNS
Ja kāds Kannās mistiski staigā ar hronometru, skaitot stāvovāciju ilgumu (nekad neesmu redzējusi) un sludinot veiksmi minūtēs, tā ir mitoloģija klikšķu virsrakstiem. Straumes gadījumā panākumi mērāmi globālās kino kopienas uzmanībā neatkarīgajai animācijai, kas seko autorkino principiem. Līdztekus respektabliem izplatīšanas līgumiem dažādos pasaules reģionos un vienbalsīgai, cildinošai kritikai ārzemju kinoizdevumos, to skaidri rāda arī meksikāņu Holivudas režisora, animācijas pioniera Giljermo del Toro rakstītais sociālajā vietnē X: "Ja es varētu ievēlēties animācijas nākotni, tieši šie kadri būtu lielisks, elpu aizraujošs sākums."
Lai gan kanādiešu režisora, aktiera Ksavjē Dolana kā žūrijas priekšsēdētāja vadībā Īpašā skatiena konkursa balvas tika sadalītas, Straumei paliekot bez godalgas, festivāls šogad iezīmējas ne vien ar melnā kaķa odiseju, bet arī ar citu dzīvnieku stāstu klātbūtni. Piemēram, šajā pašā konkursā galveno godalgu ieguva ķīnieša Guaņa Hu drāma Melnais suns/Black Dog (2024) – arī tajā būtiska ir dzīvnieku, šoreiz suņu, klātbūtne, rīcībspēja un to neskatīšana caur cilvēka prizmu. Šī tematiskā plūdmaiņa iezīmē pāreju: dzīvnieku reprezentācija nav izklaide vai vienīgi orientēta jaunākajai auditorijai – tai piemīt tas, ko mēs varētu dēvēt par "kopējo lietu".
PAR PASAKU NOZĪMI
Ginta Zilbaloža un viņa komandas radītais savrupais kaķis, ar kuru skatītājs momentāni izveido attiecības, iezīmē režisora kā vientuļākās personas arhetipu. Ko līdzīgu, risinot savpatnību, Zilbalodis attīstīja savā debijas pilnmetrāžā Projām (2019), vēl vienā veiksmīgā režisora filmogrāfijas pieturpunktā. Arī šajā bezvārdu darbā, ceļa filmas piemērā, uz motocikla kāpa jauns puisis, lai kopā ar putniņu trauktos cauri mītiskai zemei. Projām gan tapa krietni mazskaitlīgākā komandā – faktiski visus filmveides pienākumus veica pats Zilbalodis.
Taču sadarboties vajag – tāda arī ir Straumes nostādne, kas vienlaikus piesaka simbolisku pāreju režisora radošajā ceļā. Interesanti, ka 2012. gadā Zilbalodis veidoja īsfilmu Ūdens, kura pietveras šiem pašiem "scenārija kauliem" par kaķi ūdenspasaulē. Bezvārdu pilnmetrāžas animācija Straume par kaķi jau ir spraiga, katalizējoša kinopieredze, kas apgūst spēlfilmām raksturīgas subjektīvās kameras iezīmes un datorspēļu estētiku, kā arī pārpasaulīgu muzikālo dimensiju (komponistu tandēms – pats Zilbalodis un Rihards Zaļupe). Galvenajam varonim, kas mitinās savā pasaulē, postapokaliptiskos plūdos ir jāizaicina sava vienpatība un jādodas alegoriskā Noasa šķirsta ceļā ar zelta retrīveru, kapibaru, lemuru un putnu. Lai vai cik lakoniska izklausās šī sižeta taisne, scenārija autori – Zilbalodis un Matīss Kaža – tajā iestrādājuši daudz novērojumu asprātīgā, vienojošā un atsevišķās ainās arī empātiskā veidā.
Konkursa Īpašais skatiens pārējo 17 filmu ainavā Straume izceļas ar pasakas fabulai līdzīgo, universālo vēstījumu – tas ir stāsts par pasaules nosargāšanu. Līdzīgi kā Lailas Pakalniņas Kurpe (1998), kura pirms 26 gadiem piedzīvoja pirmizrādi šajā pašā konkursā un kurā arī autorkino meistare apguva pasakas elementus, proti, viņa XX gadsimta 50. gadu padomju kontekstu Latvijā iezīmēja ar Pelnrušķītes pazaudētās kurpes zīmi. Vēl viena pasaka.
AUTORĪBA
Lūkojoties vietējā kontekstā, Zilbaloža darbs nesoļo līdzās Latvijas animācijas tradīcijai – to ir grūti salīdzināt ar Rozes Stiebras vai Signes Baumanes ar roku veidotās animācijas darbiem, kuriem var meklēt un attīstīt radurakstus. Režisora stils un izteiksme, kas ir iederīga postinterneta paaudzē un kultūras pieredzē, ir autonoma parādība gan Latvijas, gan arī Eiropas animācijas mērogā. Lai arī ir izskanējuši salīdzinājumi ar japāņu animācijas klasiķi Hajao Mijadzaki, Zilbaloža intonācija ir mazāk deklaratīva un tēmu atsedzoša.
Zilbaloža trīsdimensiju animācija stimulē totālu, imersīvu kinopieredzi, bet sižeta askēze un metaforiskums – emocionālu reakciju. Par to pārliecinājos pati Kannu tirgus seansā, skatoties filmu Olympia kinoteātrī pirms pirmizrādes, kurā kolēģi manā rindā nonāca tajā pašā emocionālajā karuselī, kurā es. Filma rada mazu apvērsumu dzīvniektēlu atveidojumā kino. Ejot pretstraumē disnejifikācijai jeb dzīvnieku pielīdzināšanai cilvēkiem, dažādo sugu pārstāvji filmā Straume nerunā cilvēku valodā – dzīvnieki ir dzīvnieki, bet viņu emocionālās patības gan tiek atklātas. Dzīvniektēlu individuālās iezīmes un sociālā komponente ātri saduras, attīstot dramaturģiskās pārmaiņas gan pašos tēlos, gan arī apkārtējā vidē.
Tā ir pārliecinoša, plūstoša un apdomīga, suģestējoša filma visu vecumu skatītājiem gan vizuālā, gan audiālā līmenī. Nevarētu apgalvot, ka filmā Straume nav dialogu – tie pastāv, tomēr pavisam citā komunikācijas formā (jo īpaši klusumā). Bet pats ekofatālisma jautājums – kāpēc pasauli klāj ūdens – īsti netiek uzdots. Tas lai paliek cilvēku ziņā.
Kur skatīties: nonāks Latvijas kinoteātru repertuāros rudenī
Kino izlase
HIMERA/LA CHIMERA (2023) ★★★★★
Itāliete Aliče Rorvahere, viena no spilgtākajām Eiropas autorēm, radījusi teju metafizisku atmiņu ceļojumu 80. gadu Toskānā, kas atduras pret Pazolīni un Fellīni mantojumu. Tajā netīrā uzvalkā iebrāžas angļu arheologs (Džošs O’Konors), kurš zaudējis mīļoto un atsāk melnās arheoloģijas rūpalu. Jo dziļāk zemē viņš rok, jo vairāk dzīvo pagātnē.
MŪZIKA/MUSIC (2023) ★★★★
Vasaras kino diktātiem neraksturīgi, ka formas eksperimenti, kuri ir prasīgāki pret skatītāju, nonāk repertuārā. Vācu autorkino režisores Angelas Šanelekas versija par ķēniņu Edipu grieķu saules izžautajās ainavās un mūsdienu Berlīnē ir spilgts, intelektuāls notikums. Cita starpā Berlinālē saņēmusi Sudraba lāča balvu par labāko scenāriju.
FURIOZA. TRAKĀ MAKSA SĀGA/ FURIOSA: A MAD MAX SAGA (2024)
Vēl nav redzēta.
Spilgtākā neovesterna sāga pēdējās desmitgadēs, kuru radījis austrāliešu režisors Džordžs Millers. Jaunākajā laidienā, kas pietveras Šarlīzes Teronas 2015. gadā atveidotās Furiozas izcelšanās stāstam, galveno lomu atveido Holivudas šīs desmitgades aktrise Anja Teilora-Džoja. Benzīnputekļu draivs nule iebraucis vietējos ekrānos no Kannām.