CILVĒKI LAIVĀS
DRAMATIZĒJUMA AUTORE LELDE STUMBRE REŽISORE INESE MIČULE
LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS ★★★★
Nestrīdēšos, ja kāds teiks, ka režisorei Inesei Mičulei ir bijuši pārliecinošāki iestudējumi, un tomēr Cilvēki laivās Nacionālajā teātrī noteikti ir jāskatās. Alberta Bela biedinoši gaišredzīgie vārdi, pat ja tas nav viegli, ir jādzird. Ir jādzīvo līdzi Ulda Anžes skolotāja Kuroņa izmisīgajiem pūliņiem izvilkt cieminiekus no viņu tuvredzības, taisnprātības, stūrgalvīgās pašsabotāžas un pamodināt viņos kādu nebūt apgaismības dzirksti. Iesāli, skolotāj, savus ideālistiskos murgus kopā ar vārnām mucās! Ne tos apēst, ne pārdot kādam lētticīgajam (lasi – uzvārīties). Kaut kas šāds lasāms katrā Ivara Kļavinska Vīgas vaibstā, kurš ar sirdsapziņas neapēnotu gudru ziņu paspēj vēl pārdot māju arī tad, kad to jau kāpa gandrīz aprijusi.
Patiesībā, gribētos, lai tā nav, bet Alberta Bela (1938–2024) laikā no 1985. gada februāra līdz 1986. gada aprīlim rakstītais romāns ir apstulbinoši šodienīgs. It kā rakstnieks trešdienas vakarā būtu noskatījies Kas notiek Latvijā? debates par projekta Rail Baltica sarežģījumiem un pēc tam nākamajā dienā devies uz Ventspils rakstnieku māju, lai vienā elpas vilcienā uzrakstītu šīs 150 koncentrētās, hronikas vēstījuma stilā ieturētās lapaspuses. 2024. gadā no jauna saskaroties ar Bela tekstu, šķiet, ka viņš ir ietekmējies gan no Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties un Andreja Upīša Sūnu ciema zēniem, gan antivakseru uzbrukumiem ārstiem un zināšanām.
Ļoti precīzi, 2013. gadā Albertam Belam saņemot balvu par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā, romānu Cilvēki laivās raksturoja Maira Asare: "Bezmiegs un Cilvēki laivās sasaucas ar Franca Kafkas Procesu, tikai latviski askētisku, vienkāršāku, ikvienam latviešu lasītājam saprotamu." Izrādē var just, cik ļoti režisorei Inesei Mičulei ir gribējies kliegt – kāpēc? Kāpēc gandrīz pēc 40 gadiem mēs runājam par tieši to pašu? Kāpēc ar savu sīkmanību, alkatību, melīgumu, skaudību, nenovīdību un muļķību izpostām lielas un skaistas lietas? Vai tiešām esam sīka, zaglīga, tumsonīga tautiņa pie Baltijas jūras? Nu neesam taču! Vai tomēr... Vai tiešām gribam, lai vēsture mūs pārbauda ar situāciju, kad vēlreiz ir nepieciešama Baltijas ceļam līdzvērtīga saliedēšanās, jo nespējam vienoties mazāk eksistenciālos brīžos. Lai nebūtu jākliedz, režisore izvēlējusies veidot gluži pretēju – apvaldītu un iekšupvērstu – skatuves valodu, kas vērojama visos aktierdarbos. Tā ir jēgā un tipāžā precīza, bez skaļa patosa un eksaltācijas. Varbūt mazliet par daudz, jo nedaudz pietrūka līdzīgas iekšējās spriedzes un jaudas kā, piemēram, citā Mičules iestudējumā – Sēras piestāv Elektrai Valmieras teātrī.
Vizuāli izrāde ir ļoti skaista, ko panācis scenogrāfa Ginta Sippo, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa, komponista Riharda Zaļupes, videomākslinieka Toma Zeļģa, kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas kopdarbs. Skalojas piķa melni jūras (smilšu, vēstures, laika) viļņi, uz kuriem izrādes sākumā un beigās projicējas un pazūd Bela romāna teksts. Tā varētu sākties kāds seriāls par vikingiem, vai. Simboliski poētiskajai telpai gan nedaudz traucē kāpas – brandiskās platformas tehniskā pārveide un aktieru uzmanīšanās nenoripot šoreiz bez kāda simboliskuma, gluži burtiski.
TEĀTRIS
Iesaka Undīne Adamaite
DIEVS IR ŠEIT ★★★★★
REŽISORS VALTERS SĪLIS
LIEPĀJAS TEĀTRIS
Eksistenciālā trillerī aktieri Kintija Stūre, Valts Skuja un Everita Pjata-Gertnere smalkjūtīgi izdzīvo dramaturģes Ludmilas Roziņas intīmo pieredzi. Kad jums būs bērni? Varbūt nekad. Izrāde, ja esat gatavi uzklausīt šādu atbildi, ja spējāt izlasīt Mārjas Kangro Stikla bērnu, ja nekaunaties raudāt. Bet drīkst arī smieties. Emocionāli smaga un satriecoša pieredze, kas tomēr nesatriec, bet padara cilvēcīgāku un liek noticēt mīlestībai starp diviem cilvēkiem.
LAIKAM LAIKS ★★★★
ELISA MATVEJEVA UN MALGOŽATA APSE
LEĻĻU TEĀTRIS
Filozofiski un ekoloģiski atbildīgi noskaņotiem (Mariannas Lapiņas scenogrāfija no piena un sulu pakām) "dullajiem daukām". Teātris norāda, ka no septiņu gadu vecuma, taču Almas apcerīgie prātojumi, pakojot mantas, lai pārvāktos, sastapšanās ar Laika zagli, atziņa, ka visam savs laiks, un jautājums – cik gaismas nepieciešams, lai stātos pretī ēnai? – labi der arī auditorijai 50+.
MELNAIS PIENS ★★★★★
REŽISORS ALVIS HERMANIS
JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
Melnais piens/2024 versijā ir kaut kas skaists, smeldzīgs, poētisks, tuvs, sāpīgs un arī ļoti asprātīgs. Vilis Daudziņš Buļļa un lauku onkuļa ādā burtiski dzirksteļo savā žilbinošākajā talanta formā. Visas gotiņas, t. i., aktrises, katra ar savu ziedu vaiņaga krāsu un smaržu. Īpašs pārsteigums – Aminatas Grietas Diarras Musja. Rekviēms aizejošajam. Varbūt kripatu par daudz pagātnes. Negribas ticēt, ka laukos viss ir beidzies un bezdvēselisks.