Kā ar rāvienu tikt prom no šaha. Saruna ar Igoru Rausi

Ungāru izgudrotājs Volfgans fon Kempelens 1770. gadā izgudroja šaha aparātu, kuram tā izskata dēļ tika dots nosaukums Turks. Šaha mašīna tika demonstrēta Eiropas karaļnamos kā tehnikas brīnums. Aparāts spēlēja šahu pret cilvēkiem un visai bieži tos uzvarēja. Tas kļuva par īstu sensāciju. Starp Turka pretiniekiem bija gan Napoleons Bonaparts, gan Bendžamins Franklins. Tomēr tajā laikā, protams, mehāniska ierīce šahu nevarēja spēlēt – tā bija krāpšana. Patiesībā Turka mehānisms bija izveidots tā, ka tā iekšpusē varēja paslēpties īsts šahists, kurš palīdzēja mehānismam spēlēt pret citiem.

Nepilnus 250 gadus vēlāk, šī gada 12. jūlijā, visu šaha pasauli šokēja ziņa, ka lielmeistars no Latvijas Igors Rausis turnīrā Strasbūrā krāpies, izmantojot mobilo tālruni. Ziņa tika papildināta ar fotoattēlu, kurā lielmeistars redzams tualetē ar telefonu rokās. Mūsdienās, izmantojot šaha lietotni mobilajā tālrunī, jebkurš varētu uzvarēt mačā pašu pasaules šaha čempionu. Tieši tik nozīmīga var būt neatļauta tālruņa lietošana šaha turnīrā. Krāpšanās, negodīga spēle šahā gan notiek ik pa laikam, tomēr šoreiz ziņa par Igoru Rausi bija pasaules uzmanības centrā, jo 58 gadus vecajam lielmeistaram, kurš gan pārstāv Čehiju, pēdējos sešos gados bija izdevies pakāpties šaha reitinga tabulā uz 52. vietu pasaulē. Tik augstā līmenī nekas tāds vēl nebija noticis.

Aicināju Igoru Rausi uz interviju, lai dzirdētu viņa stāstu par notikušo, jo šaha pasaulē valda gandrīz vienprātība: krāpšanās notikusi jau gadiem, un sodam ir jābūt bargam. Intervijas sākumā Rausis vēl aiziet līdz mazmājiņai, lai justos ērtāk. Iespējams, tā ir smalka ironija.

Iziesim cauri jūsu biogrāfijas sākumposmam. Jūs esat no Ukrainas?

Es tur esmu tikai dzimis. Uzskatu, ka Sevastopole nekad nav bijusi Ukraina, es izaugu Sevastopolē. Bet dzimis esmu tieši Luhanskas apgabalā. 1961. gadā.

Kā jūs nokļuvāt šahā?

Sevastopolē kā visās padomju laika lielajās pilsētās bija pionieru pils, uz to es aizgāju. Mihailam Tālam bija līdzīgi – viņš aizgāja tur, kur tagad prezidents dzīvo. Sevastopolē tā bija glīta māja. Es tur spēlēju visu – šahu, dambreti –, bet es ļoti vēlu sāku.

Cik gados jūs sākāt? 

Četrpadsmit. Kā iesācējs. Pirmo reitingu (ar reitingu tiek mērīts šahista stiprums, līdzīgi kā tenisā – aut.) es dabūju, kad man bija 27 gadi. Es biju meistarkandidāts (meistarkandidāts ir sporta klase, vienu pakāpi pirms meistara, kas arī norāda uz spēlētāja stiprumu – aut.).

Kad jūs pārcēlāties uz Latviju?

Pirmajā Latvijas čempionātā es paliku priekšpēdējais, tas varēja būt 1985. gadā. Toreiz čempionātā spēlēja pārsvarā meistari. Un labi meistari, piemēram, Edvīns Ķeņģis.

Tajā laikā šahs jau bija jūsu profesija?

Es strādāju Šaha skolā. Iestājos universitātē Rīgā, Medicīnas fakultātē, bet nepabeidzu. Pārgāju uz pedagoģisko un pabeidzu to. Es mācījos un strādāju ātrajā palīdzībā. Redzēju to visu un kaut kā aizbēgu no medicīnas.

Kā Latvijā attīstījās jūsu šaha karjera, kā kļuvāt par lielmeistaru?

No 1986. līdz 1988. gadam mācījos Maskavā augstākajā treneru skolā. Spēlējot Maskavas turnīros, es dabūju PSRS meistara nosaukumu. Augstāko treneru skola – tā bija tāda elitāra iestāde, tur izglītoja topošos trenerus futbolā, hokejā un šahā. Pie mums bija visi tie slavenie hokejisti, olimpiskie čempioni un futbolisti. Respektīvi, mācījāmies kopā ar slavenībām.

Šahisti toreiz tik tiešām bija slavenības!

Nu mēs bijām treneri, savukārt tie hokejisti un futbolisti bija PSRS izlases dalībnieki. Mēs dažreiz izbraucām uz starptautiskām sacensībām. Hokejisti brauca uz Kanādu, un mēs aizbraucām uz Dienvidslāviju. Jau otrajā turnīrā es izpildīju starptautisko meistaru (tas nozīmē: izcīnīja turnīros nepieciešamos rezultātus, lai iegūtu starptautiska meistara titulu – aut.). Bet tas nebija brīnums, jo PSRS meistars tajos laikos bija stiprāks par starptautisko.

Kas mainījās jūsu karjerā pēc PSRS sabrukuma?

Lielmeistara normas (rezultāti turnīros, lai iegūtu lielmeistara titulu) es izpildīju no 1990. līdz 1992. gadam. Man šķiet, deviņdesmit otrajā gadā man arī piešķīra lielmeistara titulu. Bet tad PSRS sabruka un sabruka arī mans darbs, jo Rīgas Šaha skolā mūs izdzina uz ielas. Man bija sava darba telpa pie Doma laukuma, un tur es arī strādāju ar Alekseju Širovu (šahists no Rīgas, 2000. gadā bija pasaules vicečempions, vairākus gadus starp pasaules desmit vislabākajiem šahistiem – aut.) un citiem. Širovam bija milzīga motivācija, viņš domāja par šahu 24 stundas diennaktī un ļoti strauji sāka progresēt. Man pašam varbūt ar fantāziju ir problēmas, jo nekad nav bijuši sapņi par šahu. Sāku organizēt savu audzēkņu braucienus uz rietumiem, braucām uz Bulgāriju, Čehiju un citām valstīm. Man bija labi audzēkņi.

Kā jūs nokļuvāt Bangladešā?

Kad Rīgā bija pārvilkts krusts šaha karjerai. Skumji – tu esi mācīts, neko citu neesi darījis, un pēkšņi viss sabruka. Samazinājās dotācijas. Bija smagi laiki, algas bija niecīgas. Un cilvēki jau zināja, kur var nopelnīt vairāk. Tas bija loģiski, ka es aizgāju no Šaha skolas. Kādu laiku es vēl skaitījos jauniešu izlases treneris. Meklēju, kur nopelnīt naudu, man bija mazi bērni. Trenēt, protams, turpināju. No sākuma tā pusprivāti trenēju Dienvidvācijā, tās zemes šaha savienība man maksāja arī oficiāli. Paspēju paceļot. Strādāju Bangladešā, tur biju nacionālais treneris, arī treneris emirātos. Pēc manis [uz Bangladešas federāciju par treneri] atnāca Edvīns Ķeņģis.

Ko dara izlases treneris šahā?

Satikos ar audzēkņiem, ar kādu privāti, bet bija arī grupu nodarbības, visiem paredzētas lielas lekcijas. Tās gan nenotika bieži. Tikšanos biežums bija atkarīgs no turnīru plāniem. Bangladešā spēlētājiem bija labs līmenis. Kad es atbraucu un sāku trenēt nacionālo izlasi, tur jau bija mana līmeņa spēlētāji, ar tiem bija ļoti interesanti strādāt. Irānā bija interesanti, Ēģiptē arī. Kad gāju prom, rekomendēju Edvīnu Ķeņģi. Trīs reizes viņu ieteicu.

Kā jūs nokļuvāt Čehijā?

2006. gadā es vēl strādāju Tunisijā un, tur būdams, saņēmu vēstuli no saviem studiju laika biedriem – no Maskavas laikiem. Viens no viņiem uzrunāja, pastāstīja, cik labi apstākļi ir Čehijā.

Ko jūs darījāt Čehijā kā šahists?

Atbraucu uz nelielu apdzīvotu vietu Čehijā, netālu no Austrijas. Ar ģimeni. Es trenēju maz un sāku jau spēlēt kā profesionāls šahists.

Vai var nopelnīt šahā, piedaloties turnīros?

Tikai spēlējot tādā līmenī, kādā es biju, nepietika līdzekļu, bet, trenējot, organizējot braucienus, darot dažādas lietas, var gan nopelnīt. Es organizēju mūsu Čehijas šaha skolas ārzemju braucienus, kā arī konsultēju turnīros kā treneris. Tie bija bērni, man bija par viņiem jāatbild. Pārstāvēju viņus burtiski līdz pēdējam mēnesim. 2007. gadā es jau kļuvu par Čehijas šahistu – tas bija mana čehu šaha kluba interesēs, tomēr jau no paša sākuma sajutu, ka man nav labu attiecību ar treneriem, jo esmu svešs.

Čehi jūs neuzņēma savā vidū?

Es to saprotu – nerunāju čehiski, biju vecāks par jebkuru no Čehijas izlases. Formāli biju starp desmit vislabākajiem Čehijas šahistiem. Desmitniekam piešķir federācijas naudu, bet pa 12 gadiem es nesaņēmu no viņiem nevienu kapeiku. Taču es viņus lieliski saprotu un negribu sūdzēties.

Ap 2013. gadu jums sākās straujš reitinga kāpums, kā jūs to izskaidrotu?

Mans reitings kāpa un krita. Man bija arī neveiksmīgi turnīri. Pirmo reizi mūžā veltīju vairāk uzmanības savam reitingam, un man bija labi audzēkņi. Sāku daudz vairāk strādāt ar atklātnēm (šaha partijas sākums, parasti līdz pirmajiem 20 gājieniem – aut.). Man vienmēr bija interesanti studēt galotnes (šaha partijas beigas, kad uz šaha laukuma ir palikušas dažas figūras, – aut.) un risināt etīdes (šaha uzdevumi – aut.), bet par atklātnēm… Atšķirībā no Zigurda [Lankas, latviešu lielmeistara, trenera] atklātnes bija mana vājā vieta. Atceros – kādu reizi pie manis atbrauca lielmeistars no Indijas, un es palūdzu, lai atklātnes palīdz trenēt tieši Zigurds.

Tomēr stipri mainījās datoru iespējas, datubāzes (šaha datubāzēs atrodamas gandrīz visas profesionāļu izspēlētās šaha partijas – aut.). Agrāk ar lielu prieku pirka jebkuru šaha literatūru, tagad to ir tūkstošiem. Principā ar labu datoru, labu datubāzi, labu dzinēju (šaha programma – aut.) tu vari īsā laikā sagatavot jebkuru atklātni. Vajag gan arī pacietību, motivāciju. Tur daudz faktoru. Un labu veselību vajag.

Nav noslēpums, ka Mihailam Tālam (rīdzinieks, astotais pasaules čempions šahā) sadarbība ar Anatoliju Karpovu (Tāls bija viens no 12. pasaules čempiona Karpova treneriem) nāca par labu paša sportiskajiem rezultātiem. Arī jūsu audzēkņi ietekmēja jūsu spēli?

Jā, tas bija papildus. Tāpēc vislabākie lielmeistari meklē labus sekundantus.

Kopš 2013. gada jūsu reitings pieauga, jo sākāt strādāt ar atklātnēm, jums bija labi audzēkņi un sekojāt līdzi savam reitingam?

Es attiecos nopietnāk pret savu reitingu, jo sajutu, ka tam ir nozīme. Līdz šim bija citādi. Varēju atbraukt uz turnīru slims, tagad sāku izmeklēt turnīrus, izvairīties no dubultkārtām (situācija, ka vienā turnīrā ar vienu pretinieku jāspēlē nevis viena partija, bet divas, – aut.), no ātrā šaha spēlēm (parasti partijas, kuras ilgst 5–30 minūšu, – aut.) un tā tālāk.

Kāds bija mērķis izvairīties no dubultkārtām, ātrajiem turnīriem?

Manos gados cilvēks nogurst ātrāk. Man bija svarīgi sagatavoties pirms partijas – gan pret pretinieku, gan arī pret sevi. Man bija svarīgi arī kārtīgi pastaigāties pirms partijas, labi paēst.

Kad parādījās baumas par jūsu iespējamo krāpšanos?

Tas bija 2017. gadā.

Kas tieši notika Strasbūrā?

Spiediens bija liels, sākot no 2017. gada. Varbūt man nevajadzēja vispār veltīt uzmanību sociālajiem tīkliem, bet mūsdienās tas ir teju neiespējami. Ja pats neizlasīsi, atsūtīs kāds no draugiem. Man arī zvanīja kolēģi un teica: "Tu zini, ko par tevi raksta?" Un man bija zināma konfrontācija, sevišķi tad, kad čehu izlases treneris Konopka paziņoja, ka pret mani ir ienākušas divas vēstules par šmaukšanos, kuras parakstījuši Latvijas lielmeistari. Ilgi neteica, kuri, un pēc tam pateica uzvārdu – Miezis (Normunds Miezis, latviešu lielmeistars – aut.). Normunds bija, maigi sakot, šokēts (rāda saraksti, kurā Konopka atvainojas Miezim, aizbildinoties, ka esot pārklausījies).

Ja federācija saņēma vēstules, kā tad viņi varēja pārklausīties par Miezi?

Čehi šantažēja mani ar šīm vēstulēm pusotru gadu. Tagad negribu žēloties – es izdarīju milzīgu kļūdu Strasbūrā, un tas ir fakts. Cilvēks diemžēl kļūdās. Tas bija šausmīgs brīdis.