Andris Freibegs uz Latvijas Nacionālās operas skatuves veido scenogrāfiju tukšai telpai. «Kad izrāde ir beigusies, iestājas diennakts tumšais laiks un var sākties pasaka par tukšo telpu,» viņš saka un piebilst, ka tomēr paliek noslēpums – uz tukšās skatuves notiek traģēdija vai komēdija? 13. septembrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvos režisores Kristas Burānes filma par scenogrāfu, profesoru Andri Freibergu Pasaka par tukšo telpu. Tā ir trešā filma ciklā par trim izcilām teātra personībām. (Līdz šim tapušas filmas par režisoriem Oļģertu Kroderu Piektais Hamlets (2007) un Māru Ķimeli Māra (2014)).
"Scenogrāfija reizē ir tik grūta un arī vienkārša, jo tā nojauc sienas starp profesijām: daudzu amatu kopums – no krāsu podiem līdz izsmalcinātam rotu dizaineram. Bet virsuzdevums ir sasniegt būtību – apvienot vienā veselā fizisko un garīgo telpu,» savas profesijas dabu apraksta pats mākslinieks. Viņaprāt, tukša kaste vislabāk raksturo pasauli, tā ir arī atskaites punkts, no kura sākas un dzimst skatuves arhitektūra.
2015. gadā īpaši Freibergam Prāgas scenogrāfijas un arhitektūras kvadriennālē tika pasniegta speciālbalva Scenography Mentor Award par vairāku scenogrāfu paaudžu radošo rosināšanu un skolotāja darbu. Tajā pašā gadā kā dāvanu savam radošajam mūžam Freibergs saņēma arī teātra zinātnieces Margaritas Ziedas veidotu grāmatu Andris Freibergs. Viņu varētu raksturot ar režisores Ilonas Brūveres reiz uzdotu jautājumu sarunu ciklā Kanta kabinets: "Tu esi fenomens, jo par tevi neviens neko sliktu nerunā. Kā tas tā nākas?" Arī režisore Māra Ķimele, stāstot par Freibergu, atzīst, ka tā tiešām ir – par Andri pateikt kaut ko sliktu ir teju neiespējami. Viņš gan varot uzsprāgt, bet tad tas ir brīnišķīgi.
Kad mēģinu sarunāt tikšanos un ar Freibergu telefonsarunā pārspriežu, kā padarīt mūsu sarunu vienkāršāku, māk-slinieks manā balsī pamana pārlieku apzinīgumu un tēvišķi piebilst: "Tikai neuztveriet to visu ar pārlieku atbildību." Uz ko atbildu viņam ar atvieglotu smieklu devu, jo kā nu ne – teicamnieciskums tiešām nebūs Freiberga gaumē.
Fragmenti no intervijas:
Andris Freibergs. Kā jūs to filmu [Pasaka par tukšo telpu] raksturotu – bilžu albums, kuru var šķirstīt?
Filmā daudz skaistu kadru no Maskavas metro, kas sasaucas ar jūsu veidoto scenogrāfiju Džuzepes Verdi operai Nabuko Maskavas Novaja opera.
Prāgas metro nav?
Ir arī Prāgas metro.
Tas bija saistoši priekš manis. Bijām Prāgas kvadriennālē, viss notika, kā notika, man iedeva balvu kā skolotājam. Es tāds noguris kaktā stāvu, un pēc kāda mirkļa Krista [Burāne] ar operatoru Valdi Celmiņu saka, ka jābrauc mājās. Izvēle bija doties mājup ar metro, jo tas bija vistuvāk viesnīcai. Es ar kastīti, ko man tur uzdāvināja, savā melnajā praķītī noguris braucu lejā uz metro, bet Krista ar Valdi, kurš tobrīd arī filmē, man nāk nopakaļ. Un Krista man ļoti delikāti saka, ka jāpāriet uz citu līniju, kā tas metro mēdz būt. Pārejam tur, viņa turpina, ka tomēr jābrauc augšā. Vienpadsmitos vakarā Prāgas metro ir galīgi tukšs, un pa tiem baigajiem tuneļiem vientuļais Freibergs ar savu kastīti maldās. Beigās teicu, ka jābrauc mājās ar taksi, bet Krista sāka smieties, jo tik labi esot izskatījies, kā es tur staigāju, ka viņi mani speciāli pa tiem tuneļiem bija vazājuši. Pie kameras jau biju nedaudz pieradis, tāpēc tam tādu uzmanību nepievērsu. No rīta domāju, cik tas bija superīgi – absolūti tukšs metro, un Freibergs ar savu kastīti noguris staigā. Režisora viltība ir daļa no profesijas.
Filmā daudz redzams arī jūsu darbs ar studentiem.
Man liekas, ka tas atvēlētais studiju laiks ir tik īsiņš, ka es gribētu, lai viņi vairāk ir mākslinieki, lai viņi ir ar ambīcijām. To, kur atrodas šņorbēniņi vai skatuves proscēnijs, viņi ļoti ātri apgūs. Bet to, ka viņi ieiet aktīvā domāšanas pozīcijā un bieži var kļūdīties… Praksē ģeniāli un diezgan daudz nevarēs darīt. Tad būs jārēķinās ar limitiem, laikiem, naudām.
Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir trenēt ideju. Tur es redzu kaut kādu jēgu un saprašanu. Svarīgi ir ne tikai tas, kā to pindzeli turēt, bet arī tas, ko ar to pindzeli darīt.
Tas, manuprāt, ir daudz būtiskāk. Godīgi sakot, pieļauju domu, ka tieši tāpēc Prāgā mums tīri labi iet.
Protat parādīt ideju?
Tieši tā. Tomēr ir diezgan daudz amatniecisku darbu, ko es sauktu par teicamnieku sindromu. Ir svarīgi būt netradicionālam, caur to, man domāt, arī sākas studentu veiksmes stāsts. Kas šodien ir būtiski? Būt pazīstamam. Bēgt prom no klišejām. Tā ir lieta, ar ko šodien var darīt savu darbu. Domāšanā ir jāiegulda. Beigās, kad studenti sāk saprast, ko no viņiem grib, kad viņi apzinās, ka tiešām teātrī ir iespējams viss, ka virsuzdevums ir cits, tad paliek silti ap sirdi un ir forši, ka viss notiek.
Kā tad izvairīties no klišejām?
Receptes nav. Skolā mācāmies vienai lietai piešķirt vairākas nozīmes – pēc iespējas vairāk trenējam domāt metaforās un asociācijās. Dzīve nav teātris, teātris ir kaut kas cits.
Atpazīstamība, personības klātbūtne šodien ir ļoti svarīga. Vienā no skolas darbiem bija uzdevums izveidot "kāpnes uz debesīm", un viena no studentēm atnāca ar attēlu, kurā redzami līdz asinīm nobrāzti ceļi. Man tik šausmīgi iepatikās – iedomājos par Aglonu, kur uz ceļiem baznīcā tupēts, domāju, vai tik ļoti lūgusies, ka celīšus nodeldējusi, bet mana kolēģe Monika Pormale atvēra datoru un rāda, ka tur kādi piecpadsmit tādi nobrāzti ceļi jau priekšā. Svarīgi tomēr savu esenci sameklēt.
Visu interviju ar scenogrāfu Andri Freibergu lasiet šīs nedēļās žurnālā SestDiena!
Mazs Lemberdziņš