Pirmā diena Vaivaru rehabilitācijas centrā Dāvim ir izsmēlusi spēkus. Vairākas stundas kopā ar mammu viņš ir staigājis no viena speciālista pie otra, sastādot rehabilitācijas plānu. Kad pēc garās dienas satiekamies Vaivaru kafejnīcā, puika, gurdeni virinādams acis, savā nodabā knibina kafijas maizīti un caur salmiņu sūc ābolu sulu.
Pieaugušo sarunas Dāvi neinteresē, bet viņš pacietīgi gaida un mammai Baibai ne reizes nevaicā, vai viņi drīz dosies mājās. Kad nogurumam vairs nav iespējams turēties pretī, viņš joprojām nekā nesaka, bet klusi pret galdu atbalsta galvu, it kā taisītos nosnausties. Ar tikpat apbrīnojamu pacietību Dāvis pēdējos astoņus mēnešus ir turējies pretī smagajai un retajai slimībai, no kuras izķepuroties palīdzēja arī daudzo ziedotāju atsaucība.
Dāvis atžirgst, kad pēc sarunas dodamies uz rehabilitācijas centra bērnu nodaļu fotografēties. Pēdējo mēnešu laikā, kopš Bērnu slimnīcas fonds lūdza ziedotāju palīdzību zēna ārstēšanai, pie mediju uzmanības viņš ir pieradis. Lielās brūnās acis skatās tieši kamerā un netiek mirkšķinātas krietnu brīdi. Kad zibspuldze kļūst par uzmācīgu, viņš kārtīgi izberzē acis, "uzliek" atpakaļ jau ietrenēto smaidu un atkal ir gatavs nekustīgai pozēšanai. "Jā, Dāvi, modeļa darbs nav viegls," viņu cenšas uzmundrināt nodaļas virsmāsa Iveta, kura turpat blakus vēro fotosesiju. "Jūs taču varējāt palikt arī šeit pat nodaļā. Grūti tomēr katru dienu braukāt uz Vaivariem un atpakaļ," viņa pēc mirkļa saka zēna mammai. Dāvis tā nebijis ar mieru — pa slimnīcām viņš ir dzīvojis vairāk nekā septiņus mēnešus. Te zēns vairs negrib pavadīt nevienu nakti.
Kad Dāvis, vēl būdams Filadelfijas Bērnu slimnīcā ASV, uzzināja, ka pēc atgriešanās Latvijā viņš drīkstēs doties uz mājām, puika aiz prieka sāka dejot kā Maikls Džeksons. "Tad viņš riktīgi nodeva. Es jau teicu, lai tikai nepārcenšas," smaida Baiba. Pēc Filadelfijā notikušās operācijas Dāvis pirmo reizi pēc teju astoņiem mēnešiem varēja ne tika atsākt patstāvīgi staigāt, bet arī atbrīvoties no vēderā ieliktajām "trubām". Tā kā visu šo laiku nācās pavadīt gultas režīmā, pilnīgu kustību brīvību atgūt puikam vēl nav izdevies. Pagaidām Dāvis pārvietojas nedaudz gāzelējoties un pieturoties pie mammas rokas vai sienas. Tādēļ turpmākajos mēnešos viņam būs cītīgi jāapmeklē baseins, fizioterapija un mākslas terapija.
Dāvja mamma joprojām īsti nespēj noticēt milzīgajai ziedotāju atsaucībai, kas deva iespēju veikt sarežģīto operāciju Filadelfijas Bērnu slimnīcā. Uzzinot, ka ārstēšanai nepieciešami vairāk nekā 300 000 eiro sākumā viņā nemaz necerēja, ka nepieciešamo naudu būs iespējams savākt: "Tās summas ir tik nežēlīgi lielas. Zinu, ka ziedoja arī dakteri. Es visu mūžu teikšu paldies gan ziedotājiem, gan dakteriem, gan fonda meitenēm." Par ziedotāju neticamo atsaucību Baiba stāstīja arī dēlam. "Es viņam skaidroju, ka man būtu jāstrādā līdz pensijas vecumam, lai varētu tādu sapelnīt. Un arī tad vēl varbūt pietrūktu." To noklausījies, Dāvis nosprieda, ka tas patiešām ir daudz.
Atgriežoties pie Dāvja stāsta sākuma — slimība pirmo reizi par sevi lika manīt pagājušā gada maija beigās. Kādu rītu steidzoties uz autobusu, mamma Dāvi mudināja pielikt soli, lai nenokavētu stundas. Taču puika nevarējis paskriet. "Viņš ļoti gribēja spēlēt futbolu, un es viņam toreiz vēl prasīju: kā tad tu iesi futbolā, ja nevari paskriet? Viņš vēsā mierā atbildēja: tad jau laikam neiešu," atceras Baiba. Pirms vasaras brīvlaika izteiktas sūdzības neesot bijušas. Velga Ploriņa, Dāvja klases audzinātāja Slokas pamatskolā, stāsta, ka līdz mācību gada beigām skolā par slimību nekas neesot liecinājis: "Viņš gāja uz sporta nodarbībām tāpat kā citi bērni. Neviens nevarēja iedomāties, ka viņam varētu būt tāda saslimšana."
Izteiktākas sūdzības sākās jūnijā, kad Dāvis Liepājā ciemojās pie omes un krustvecākiem. Kādu dienu krustmāte Kristīne viņu aizveda uz SPA, taču ūdensprieki zēnu neaizrāva kā parasti. "Tur bija visādas fiziskas aktivitātes, no kurām viņš ātri nogura. Teica, ka trūkstot elpas un jūtot sāpes," stāsta mamma. Kad radi pamanīja, ka Dāvim bez iemesla piepūšas vēders, viņu aizveda pie pediatra, kas zēnu uzreiz nosūtīja uz Liepājas slimnīcu. Pēc tam Dāvi pārveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā.
Visu rakstu par Filadelfijā izglābto Dāvi lasiet 16.janvāra žurnālā Sestdiena!