20. gadu beigās un 30. gadu sākumā pasaulē plosījās ekonomiskā krīze, kas skāra arī Latvijas rūpniecību un lauksaimniecību. Bankrotēja uzņēmumi, palielinājās bezdarbs, un daudzi strādnieku bērni bija spiesti pārtraukt mācības. Skolās samazinājās skolēnu skaits un arī valsts dotācijas izglītības iestādēm. Pirmās, kas zaudēja dotācijas un tika slēgtas, bija mazākumtautību skolas, kas bija paredzētas vācu, poļu, krievu un ebreju bērniem. Dzimstību bija negatīvi ietekmējis Pirmais pasaules karš, un savu nospiedumu izglītības sistēmā atstāja arī Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsums - sākot ar 1934./1935. gadu, pakāpeniski tika likvidētas visas valsts uzturētās skolotāju sagatavošanas iestādes, kurās mācību valoda nebija valsts valoda. Sekas skolēnu skaitā atstāja bērnu triekas epidēmija un vācu tautības skolēnu izceļošana pirms Otrā pasaules kara. 1934./1935. gadā Latvijā notika arī plaša skolu reorganizācija - tika slēgtas vai apvienotas 76 skolas.
Zēni un meitenes - atsevišķi
Arī 30. gados tika spriests par to, kādā vecumā bērnam būtu jāuzsāk skolas gaitas, un tika pieņemts jauns izglītības likums, ka bērnu skolā drīkst laist gadu vēlāk nekā iepriekš - domājams, septiņu gadu vecumā -, tāpēc vecāki jaunākos bērnus uz skolu nesūtīja. Pēc 1934. gada Latvijas skolu sistēma bija šāda: viengadīga pirmskola, sešgadīga pamatskola un piecgadīga ģimnāzija. Pēc 1935. gada likuma papildinājumiem blakus sešgadīgās pamatskolas pēdējām divām klasēm varēja pastāvēt arī divas sagatavošanas klases ģimnāzijai, šādi liekot pamatus septiņgadīgai ģimnāzijai.
Izglītības ministrija 1935. gadā noteica atšķirīgus stundu plānus, mācību programmā uzsverot atsevišķus jautājumus lauku un atsevišķus - pilsētu pamatskolās. Sākot no 1935./1936. gada, pamatskolu beidzot, tika izsniegtas divu veidu apliecības: viena ar tiesībām iestāties ģimnāzijā, komercskolā, skolotāju institūtā, tehnikumos u. c. vidusskolās, bet otra - ar tiesībām iestāties zemākajās arodskolās un zemākajās lauksaimniecības skolās. Pirmā veida apliecības izsniedza tiem, kam gada atzīmes visos mācību priekšmetos bija vismaz pietiekamas un kuri sekmīgi izturējuši galapārbaudījumus trijos priekšmetos. Otrās šķiras apliecību izsniedza uz gada atzīmju pamata bez pārbaudījumiem, ja atzīmes visos priekšmetos bija vismaz pietiekamas vai ja vienā vai divos priekšmetos gada atzīmes ir nepietiekamas, taču sekmīgi nokārtoti galapārbaudījumi.
Velta Sleikša (dzimusi 1925. gadā) Skolas Dienai stāsta, ka valstī 30. gados esot bijis pieņemts standarts, ka pamatskolā zēni un meitenes mācās atsevišķās klasēs. Visi priekšmeti esot bijuši obligāti, izvēles priekšmetu neesot bijis. Priekšmeti arī neesot mainījušies visu pamatskolas laiku, mazliet gan atšķīries zēnu un meiteņu klašu stundu saraksts - meitenēm esot bijusi mājturība, bet zēniem - amatniecība. Atšķirības esot bijušas arī ticības mācībā. Tiem bērniem, kas bija luterāņi, ticības mācību pasniedzis skolotājs, bet katoļu bērniem no tās pašas klases nodarbības notikušas atsevišķi pie katoļu mācītāja.
1934. gada 12. jūlija likums par obligāto pamatskolu paredzēja, ka tiem, kas to nebija pabeiguši laikā, jāiet kādā no papildskolām, kurās bija praktisko mācību nodaļas (piemēram, lauksaimniecība, zvejniecība, būvniecība, mājsaimniecība, šūšana un adīšana, atslēdznieku nodaļa, apavu izgatavošana u. c.), kā arī papildus tika mācīta latviešu valoda, Latvijas vēsture, Latvijas ģeogrāfija, 11 nodaļās - arī pilsoņu pienākumi un tiesības. Atsevišķu priekšmetu pasniegšanai skolās tika piesaistīti speciālisti: ticības mācībā - garīdznieki, militārajās mācībās - virsnieki u. tml.
Privātskolās pelnīja labāk
Ikviena skolotāja algas apjomu noteica gan darba stāžs, gan nostrādātās stundas, dažādi nodokļu vai kreditoru atvilkumi, kā arī piemaksas, piemēram, par ģimeni. Darba alga atšķīrās arī atkarībā no tā, vai skolotājs pasniedza pamatskolā, vidusskolā vai privātskolā - privātskolas skolotāji, kā uzrāda 1932./1933. gada arhīva materiāls, saņēma vislielākās algas, kā arī strādāja visvairāk stundu. Piemēram, Franču liceja vidusskolā Rīgā, Valdemāra ielā 69, kas tolaik bija privātskola, kāds skolotājs par nostrādātām 234 stundām mēnesī saņēmis 2340 latu lielu algu. Savukārt privātajā Dzeņa pamatskolā (Rīgā, Merķeļa ielā 15) kāds pedagogs par nostrādātu 41 stundu saņēmis 246 latus. Privātajā Rudzīša krievu pamatskolā kāda skolotāja alga par 98 stundu darbu bijusi Ls 588, bet Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā par 170 stundu darbu saņemta 1700 latu liela mēnešalga. Šajā 1932./1933. gada arhīva materiālā arī parādās likumdošanas noteikums, ka privātskolu skolotājs var pretendēt uz pensiju tikai tad, ja nestrādā mazāk kā 15 stundu nedēļā.
Krietni mazākas bija, piemēram, Rīgas apriņķa pamatskolu skolotāju algas. 1937. gadā Allažu pagasta sešu klašu pamatskolā kāds skolotājs par nostrādātām 44 stundām bija saņēmis 172 latu lielu algu, un šo summu veidoja gan ģimenes piemaksa Ls 14,48, gan dažādi atvilkumi, to skaitā Ls 7,24 liels «krīzes laiku atvilkums». Šī skolotāja pamatalga pirms atvilkumiem vai piemaksām bija Ls 181.
Tāpat algu sarakstos parādās dati, ka saņemtās mēnešalgas summu ietekmēja arī tādi automātiski atvilkumi kā, piemēram, «atvilkums par labu kreditoriem» - tā kāda Baldones pagasta sešu klašu pamatskolas skolotāja par 35 darba stundām nopelnījusi Ls 123,19 pamatalgu, bet par labu kreditoriem no tās atvilkti Ls 25,52.
Papildskolu skolotāju algas un darba apjoms bija vēl mazāks. Piemēram, Skultes papildskolā 1936. gadā mācītājs, latviešu valodas un ētikas, kā arī biškopības, zvērkopības un laukkopības skolotājs par 10 stundu mācīšanu saņēma tikai 16 latu, bet zvērkopības un zvejniecības skolotājs par nostrādātām 15 stundām saņēmis 48 latus. Militārās mācības pasniedzēja vidējā samaksa par vienu nostrādāto stundu bija Ls 3,22.
Izmantotie avoti:
Aivars Rubenis; Latvijas skola laikmetu griežos 1917-1941, izdevējs Aivars Rubenis, 1992.
Alfrēds Staris; Skolas un izglītība Rīgā: no sendienām līdz 1944.gadam; Lielvārds; 2001.
Latvijas Valsts vēstures arhīva fonds, Nr. 1632
Centrālās statistikas pārvaldes dati
Raksts publicēts 2. janvāra Skolas Dienā.