Kā puika no Aiviekstes var nokļūt hokejā?
Puikām patīk visu izmēģināt. Mums patika spēlēt hokeju, ko darījām turpat uz upes. Vietējais entuziasts Aivars Sinelis izdomāja, ka viņš šos puikas savāks, palīdzēs to darīt organizēti, un tā arī kļuva par manu pirmo treneri. Diemžēl viņa vairs nav ar mums, bet nopelns ir milzīgs – domāju, bez viņa ne es, ne mans brālis Guntis nebūtu izvēlējušies hokeja ceļu.
Uz mākslīgā ledus trenēties sāki samērā vēlu.
Jā, nopietni to sāku darīt vien apmēram 11 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Rīgu un dzīvoju internātā. Vispirms aizbrauca Guntis, kurš bija celmlauzis. Viņam ļoti labi sanāca, uzreiz kļuva par vienu no komandas līderiem, un tas palīdzēja vietu komandā pie Aivara Skudras atrast arī man.
Kas bija tavi elki, kad augi, vai pie sienām līmēji kādus plakātus?
Protams! Mēs bijām trīs brāļi un divas māsas, tāpēc grūti bija sadalīt, kurš ko dabūs. Tētis mums pirka gan Sportiņu, gan Sporta Avīzi, un tā arī sekojām līdzi. Fanojām un pārdzīvojām par Artūru Irbi, Oļegu Znaroku, visām pārējām izlases leģendām. Man ir paveicies, jo dzīvē sanācis gandrīz visus viņus satikt, pie vairākiem, kad kļuva par treneriem, pat būt kā spēlētājam.
Junioru gados tev bija diezgan neierasts ceļš – izmēģināji spēkus gan Zviedrijas, gan Somijas, gan Kanādas junioru līgās.
Pienākot vecumam, kad jālemj, ko darīt tālāk, parādījās variants braukt uz Zviedriju un sevi pārbaudīt. Tam sekoja Somija un tad arī Kanāda. Esmu daudz ko pieredzējis un neko mainīt nevēlētos, jo visās šajās vietās man patika, visās valstīs joprojām ir gan draugi, gan paziņas. Tas bija ļoti noderīgs laiks. Jā, internātā dzīvoju jau no 11 gadu vecuma, tāpēc pratu par sevi parūpēties un pārcelties bija vieglāk, bet tāpat pietrūka gan ģimenes, gan draugu, gan latviešu valodas.
Bija reālas iespējas palikt Ziemeļamerikā vai tomēr piedāvājums no samērā nesen izveidotās Rīgas Dinamo komandas šķita pārāk vilinošs?
Bija versijas palikt un cīnīties par zemākajām līgām, tomēr tobrīd likās, ka iespēja spēlēt otrajā spēcīgākajā līgā pasaulē jāizmanto.
Kopš tā laika tev līdz šim bijuši tikai divi prombūtnes gadi Čehijā. Vai pēc karjeras nebūs nedaudz nožēlas, ka neizmantoji iespēju apskatīties, kā ir citur?
Domāju, ka ne. Hokejs mani ir apvedis apkārt gandrīz visai ziemeļu puslodei, esmu redzējis diezgan daudz. Spēlēju arī Čempionu līgā un nedomāju, ka ir daudz tādu vietu, ko neesmu redzējis.
Tev tā arī nav sanācis uzspēlēt olimpiskajās spēlēs – pirms Vankūveras vēl nebiji sevi pienācīgi apliecinājis, bet uz Sočiem konkurence bija pārāk liela?
Treneri izvēlas sastāvu un man tur vietu Sočos neredzēja – viņi uzskatīja, ka citi spēlētāji būs noderīgāki. Protams, es allaž gribu spēlēt izlasē un darīt visu, kas manos spēkos, lai komandai būtu labāk. Tāda ir dzīve!
Šoreiz olimpiskajā kvalifikācijā nedrīkstam izgāzties un vieta obligāti jāizcīna!
Skaidrs, ka mēs to negribam! Kā visus iepriekšējos čempionātus un kvalifikācijas, atdosim visu, kas mums ir, – par to nav jautājumu. Galvenais, lai pēc kvalifikācijas varam paši paskatīties uz sevi spogulī un pateikt, ka esam izdarījuši visu, kas bija pa spēkam. Ne vienmēr dažādu apstākļu dēļ rezultātu izdodas ietekmēt, tāpēc jādomā ne tikai par pašu rezultātu, bet arī procesu. Ja process būs pareizs, nāks arī rezultāts.
Cerams, ar maksimāli daudz skatītājiem tribīnēs!
Es ļoti ceru. Arī šajā vienā pasaules čempionāta spēlē, kurā bija tūkstoš skatītāju, jau jutām pilnīgi citu atmosfēru.
Kādas palikušas atmiņas no 2002. un 2006. gada olimpiskajām spēlēm, kad par Latvijas izlasi vēl tikai sapņoji?
Es vienmēr sekoju līdzi izlasei, pārdzīvoju un arī iedvesmojos. Atmiņā palicis, ka Turīnā komandā bija nesaskaņas ar treneriem – cik sapratu, iekšienē bija ne pārāk laba atmosfēra. Savukārt, ja jānosauc viena epizode no spēlēm, atceros, kā Herberts Vasiļjevs izgāja pret amerikāņiem un iemeta ripu. Tas man paliks atmiņā visu dzīvi – viņi pirmajā mačā nospēlēja neizšķirti!
Ko vari ieteikt šī brīža jaunajiem, kuri skatās uz tevi un citiem izlases hokejistiem, – smagi strādāt?
Viens izlases spēlētājs, kurš jau ir beidzis karjeru, reiz man teica: strādā rūpnīcās, bet mums vajag trenēties. Nepieciešams smagi trenēties un smagi spēlēt, bet vissvarīgākais ir izbaudīt to, ko dari. Ja darbs sagādās prieku, tev savā dzīvē nevajadzēs strādāt nevienu minūti. It kā nupat pateicu klišeju, bet tā tas arī ir – izbaudi treniņus, izbaudi spēli, izbaudi atmosfēru kopā ar draugiem un komandas biedriem.
Vai tiešām ļoti smagi treniņi vienmēr sagādā prieku?
Vienmēr nesagādā, bet nepieciešams skatīties uz labo – kaut vai iespēju satikt čaļus un kopā iziet cauri kaut kam grūtam. Tas tev palīdzēs kļūt tikai stiprākam.