Jau nedaudz nosēdušās emocijas kopš atgriešanās no Eiropas čempionāta kvalifikācijas. Kā šobrīd atskatāties uz turnīru?
Uzreiz pēc spēlēm bija jūtams neliels nogurums. Treneriem vienmēr šādās situācijās uz pleciem uzgāžas tukšuma sajūta, bet gandarījums par padarīto darbu tomēr paliek. Šobrīd apzinos, ka paveicām to, kas bija jāizdara. Spēles emocijas jau palikušas pagātnē, tomēr ir prieks, ka sasniedzām virsotni, kas, kā jau daudzkārt atkārtots, nebija aizsniegta 25 gadus, kaut vairākas reizes izlase bija ļoti tuvu.
Var teikt, ka bijām pelnījuši, jo droši uzvarējām komandas, kuras mums bija jāuzvar, kamēr Spānija divreiz paklupa?
Turnīru, kurā ir sešas spēles pēc kārtas, stabili nospēlēt izdodas ļoti reti. Izlasēm, kuras nav paša augstākā līmeņa, ir ļoti grūti izturēt emocionālo slodzi un saglabāt simtprocentīgu gatavību. Mums tas nesanāca tikai pirmajā spēlē pret spāņiem. Pēc tam otrajā savstarpējā mačā bijām ļoti tuvu, ja ne uzvarai, tad vismaz līdzīgai cīņai.
Spānija ir 2007. gada Eiropas čempione, bet kopumā tai nav daudz lielu panākumu. Tā ir aptuveni mūsu līmeņa izlase?
Teikt, ka mūsu līmeņa, būtu par skarbu. Tomēr cīnīties ar tādu komandu gan varam. Atceros, ka kādreiz Spānija bija spēcīga. Kad strādāju ar Krievijas izlasi, uz sevi izjutu, ka spāņi mūs pāris reižu uzvarēja un tai bija ļoti spēcīgs kolektīvs. Tomēr gadās, ka viena paaudze aiziet, bet jaunie nav tik spēcīgi, un seko kritiens. Tāpat bija ar Zviedriju, kas 1989. gadā izcīnīja otro vietu Eiropas čempionātā, bet pēc tam izlase izjuka. Arī Nīderlande ļoti ilgi turējās. Tā gadās. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem. Viens no tiem ir vietējais čempionāts, jādomā par bērnu volejbolu, bērnu un jauniešu treneriem, kā viņi var izdzīvot.
Tomēr spāņi ir spēcīgi, viņos jūtama Latīņamerikas skola – vispusīgi puiši, ļoti azartiski, labi spēlē gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. No viņiem ir ko mācīties. Mazliet pārsteidza, ka viņi zaudēja Moldovai un Kiprai, tomēr Kipras treneris uz otro apli veica pārvietojumu sastāvā, kas deva rezultātu, – tā saucamo pusīti jeb serves uzņēmēju nolika kā diagonāles spēlētāju, un tas pārvērta komandu. Viņu uzvara ar 3-0 pret Spāniju bija lielākā sensācija turnīrā, turklāt interesantu sniegumu kiprieši rādīja arī nākamajā spēlē pret Moldovu, kas mums lika sākt nedaudz uztraukties. Mums palīdzēja spāņu piemērs, jo redzējām, ka ar Kipru nedrīkst jokot. Tas palīdzēja noskaņoties. Šīs divas spēles pret Spāniju mūsu jaunajiem spēlētājiem papildināja pieredzes bagāžu. Ar pieredzējušajiem ir cits stāsts. Hermans Egleskalns ļoti labi izturēja turnīru, neskatoties uz vecām traumām. Gatavošanās posmā ar viņu strādājām ļoti uzmanīgi, meklējām kompromisus, kad iedot atpūtu, kad slodzi. Hermans izturēja līdz pēdējai spēlei un laukumu atstāja tikai brīdī, kad viss jau bija kārtībā.
Kādi bija mūsu galvenie plusi, kāpēc izdevās kvalificēties Eiropas čempionātam?
Noskaņošanās. Īpaši pēdējā spēlē. Pirms šīs cīņas biju uztraucies vairāk nekā spēlētāji. Latvijas izlasei iepriekš vairākkārt zivis bija norāvušās pēdējā brīdī – gan ar Raimondu Vildi pie stūres, gan arī pagājušajā turnīrā Avo vadībā. Tomēr, kad ieraudzīju, ka puiši pirms spēles ir tik nopietni un koncentrējušies, bet laukumā izgāja, saglabājot mieru, es jau pēc pirmā seta sapratu, ka šogad neizlaidīsim.
Ja pirms turnīra jums prasītu, būtu teicis, ka mēs kvalificēsimies?
Saviem draugiem teicu, ka šoreiz izlīdīsim. Tieši šādu vārdu lietoju – izlīdīsim. Ar lielu cieņu jāizturas pret jebkuru pretinieku, bet nu Moldova un Kipra ir komandas, kuras mums jāapspēlē. Tieši tā arī sanāca. Varējām arī spāņiem iekost, bet šoreiz pietika ar minimālo programmu – 3-0 pret visiem pārējiem pretiniekiem. Tas deva labu punktu attiecību, un domāju, ka arī bez Spānijas dāvanām mēs par 80–90 procentiem kvalificētos no otrās vietas.
Var teikt, ka pirms turnīra bija tagad vai nekad noskaņojums?
Vēl Raimonda Vildes vadībā, kad zaudējām Igaunijai, puišiem teicu, ka viņu paaudzei atlikušas 2–3 iespējas jeb aptuveni seši gadi, kuru laikā var cīnīties kopā. Šovasar atgādināju, ka ir šī iespēja un varbūt būs vēl viena, bet nevaram zināt, kādu tad saņemsim apakšgrupu. Tāpēc šoreiz izdevību nedrīkstēja palaist garām.
Palīdzēja visu vasaru ilgušie treniņi?
Jā, noteikti! Kaut Latvijas sportam un volejbola federācijai nav pati labākā situācija, tika atrasta iespēja finansēt un organizēt nometni triju mēnešu garumā. Tas bija ļoti liels ieguldījums, kas arī deva rezultātu. Esmu priecīgs, gandarīts un lepns par to, ka tieši mums tas izdevās. Jāuzteic viss treneru kolektīvs, biju priecīgs tādā strādāt. Ne tikai ar Avo, bet arī Gunti Ataru. Nebija tā, ka mēs abi palīgi tikai ripinājām bumbiņas, – Avo mums atļāva vadīt treniņus, vienmēr pirms spēlēm jautāja mūsu viedokli un arī mums deva laiku uzrunai. Avo ir demokrātisks treneris. Viņš vienmēr gribējis, lai es palīdzu, jo atceras mūsu kopējo darbu ar Igaunijas izlasi un saprot, ka kopā varam strādāt ļoti produktīvi. Tāpēc viņš mani vienmēr gaida, jautā, vai varēšu atbraukt.
Sešas spēles astoņās dienās bija īsts pārbaudījums.
Jau pirms turnīra vīrus brīdināju, ka izturēt šādu slodzi būs grūti. Uzsvēru, ka nekas traks nenotiks, ja mums ies mazliet kā pa viļņiem. Tā arī sanāca. Pirmo spēli uzvarējām, otro aizvadījām pavirši, trešo atkal labi. Ceturtā pēc brīvdienām arī sanāca, pēc tam ar spāņiem neklājās tik viegli. Tomēr pirmoreiz manā karjerā finālā bija divas iespējas. (Smaida.) Pirmais piegājiens nesanāca, bet otro izmantojām. Parasti finālā ir tikai viena iespēja. Pati pēdējā spēle bija grūta, bet izturējām, pateicoties ilgajai treniņnometnei. Fiziski bijām gatavi ļoti labi, bet Kipra bija nogurusi. Negribu pazemināt mūsu sasniegtā vērtību, bet Kipra rādīja tikai pusi no tā, ko pret spāņiem, jo nebija gatava fiziski.
Tāpat obligāti jāatzīmē, ka ieguldījumu mūsu nometnē deva visa Latvijas sabiedrība! Mēs Latvijā bijām disciplinēti, organizēti un panācām, ka šeit ir tikai četri saslimušie uz 100 000 iedzīvotāju. Līdz ar to mums nevajadzēja staigāt ar maskām, varējām mierīgi trenēties un arī atpūsties – kā civilizētā pasaulē. Cik dzirdēju, pārējām izlasēm tādu iespēju nebija. Spāņi savācās divas nedēļas pirms turnīra, moldāviem bija tikai pārbaudes spēles Bulgārijā un nopietns darbs netika ieguldīts. Paldies visiem. Tas ir mūsu kopējais sasniegums!
Kad pēdējās spēles trešā seta beigās traumas guva divi no līderiem, saglabājāt pārliecību?
Nešaubījos ne mirkli. Edvīns Skrūders iznāca laukumā ļoti aukstasinīgi un mierīgi ar Atvaru Ozoliņu izspēlēja tā saucamo paipa kombināciju no otrās līnijas sestās zonas. Tas rāda, ka mums ir vēl viens ļoti nopietns cēlājs, kurš var vadīt spēli un būt saimnieks laukumā. Arī Kristaps Platačs labi iznāca Egleskalna vietā. Šī bija īsta komanda. Esmu ļoti gandarīts.
Eiropas čempionātā cīnīsimies par nepalikšanu pēdējie vai arī mūsu mērķi būs augstāki?
Vēl ir gads laika. Vispirms ceram, ka nebūs forsmažora situācija un janvārī varēs aizvadīt pārējos kvalifikācijas turnīrus. Cerams, pa gadu jaunie puiši izaugs un kļūs vēl spēcīgāki, bet vecīši jeb pieredzējušie spēlētāji izturēs šo sezonu. Tie mums būs svētki, kuros vajadzēs baudīt spēli.
Vēlamies, lai mums jādodas uz Igauniju?
Es ticu Avo, kurš vismaz par 90% bija pārliecināts, ka igauņi no visiem pretiniekiem izvēlēsies mūs. Es būšu priecīgs, ja man piedāvās turpināt strādāt ar izlasi, un, ja nevajadzēs tālu braukt, tas man patiks vēl vairāk. (Smejas.)
Jums ir milzīga pieredze šāda līmeņa turnīros. Ko puišiem teiksiet pirms došanās laukumā?
Arī Avo šis būs jau trešais Eiropas čempionāts. Kad 2009. gadā pirmoreiz ar Igaunijas izlasi tur tikām, tika pieļauta kļūda un atdoti lieli spēki mačos pret favorītiem. Otrajā reizē jau bijām viltīgāki. Vispirms pret Krieviju iesildījāmies, izmēģinājām visus spēlētājus, otrajā spēlē pret Čehiju pirmais sets bija izšķirošais ar domu – būs vai nebūs, un pēc tam jau gatavojāmies trešajam mačam, bet tajā ar 3-0 uzvarējām Portugāli, tiekot tālāk. To pašu gribu arī tagad redzēt ar Latvijas izlasi – lai spēlētāji izjūt emocijas un sagādā svētkus faniem. Man savā vecumā no sporta vajadzīgas vairs tikai emocijas.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!