Valmiera, Sanktpēterburga, Maljorka
Futbolu sāku spēlēt Valmierā, bet jau otrās klases laikā pārcēlāmies uz Rīgu – sākumā pievienojos Alberta klubam, pēc tam vairākus gadus pavadīju Super Nova rindās. Kādā vasarā piedalījāmies turnīrā Rojā un finālā tikāmies ar Sanktpēterburgas Lokomotiv vienību, kurai, cik atceros, zaudējām. Pēc turnīra paliku Rojā, jo bija iespēja trenēties ar Lokomotiv, un pēc 3–4 dienu treniņiem tika pateikts – ja man ir iespēja un vēlme braukt uz Krieviju, varu droši pievienoties viņu akadēmijai. Šādas iespējas, īpaši tik jaunā vecumā, nav katru dienu, tāpēc to izmantojām. Piekrītu, arī Krievijā nav pats augstākais jauniešu futbola līmenis, bet tas tāpat ir labāks nekā Latvijā.
Pēc diviem gadiem Lokomotiv komandā mani uz Krieviju uzaicinājušais treneris pārcēlās uz bērnu un jaunatnes sporta skolu Zenit – es un vēl daži citi spēlētāji devāmies viņam līdzi, jo mums kopā gāja diezgan labi. Tā kā tā bija specializēta sporta skola, no rīta notika treniņš, pēc tam sekoja mācības. Šādi aizvadījām vēl divus gadus, līdz caur pazīstamu aģentu saņēmu piedāvājumu braukt un atrādīties uz Mallorca akadēmiju Spānijā. Tur atkal man nedeva līgumu, bet teica – ja ir vēlme un iespēja, varu braukt, trenēties un spēlēt ar viņiem. Tas deva iespēju samērot spēkus arī pret tādām pazīstamām komandām kā Barcelona un Espanyol, turklāt pusotru gadu vēlāk arī Mallorca beidzot parakstīja līgumu – tobrīd varēja redzēt, ka viņiem nav par mani vienalga.
Sākumā bija grūti pierast pie Maljorkā valdošā karstuma. Arī decembrī šeit ir ap +15 grādiem, kas gan salīdzinājumā ar vasaru ir diezgan vēsi, tāpēc vajag uzvilkt plāno jaku. Pašiem spāņiem gan tad ir auksti un viņi staigā siltajās jakās. Šos visus gadus ar mani pavadījusi mamma un finansiāli laiks bijis diezgan grūts. Bez viņas atbalsta un gatavības pārcelties, visticamāk, es būtu palicis Latvijā.
Pusprofesionāļi pret grandu
Pagājušajā sezonā uz īri pievienojos Andratx komandai, kas ir bāzēta uz tās pašas salas, kur Mallorca. Esam salas trešā spēcīgākā vienība aiz Mallorca un Atletico Baleares, spēlējot pēc spēka ceturtajā spēcīgākajā līgā. Kad komandai pievienojos, tā nebija pat pusprofesionāla – pārsvarā spēlēja futbolisti, kuri visu karjeru pavadījuši ceturtajā, piektajā līgā vai Maljorkas jaunatnes komandās. Tomēr pagājušo sezonu aizvadījām ļoti veiksmīgi un negaidīti pakāpāmies augstāk. Tiesa, Spānijā notika līgu sistēmas maiņa, tāpēc šobrīd joprojām skaitāmies ceturtajā līgā, bet tā jau ir pusprofesionāla. Mans līgums ar Mallorca pirms šīs sezonas tika pārtraukts, un tagad pilnvērtīgi esmu Andratx rindās. Pieredzējušākie komandas biedri paralēli strādā, bet jaunākie vai nu mācās, vai pilnībā velta laiku futbolam, kā daru arī es.
Spānijas Karaļa kausa pirmajā kārtā mums pretim ielozēja otrās līgas komandu Ovjedo Real. Uzreiz sapratām, ka tas ir daudz augstāks līmenis – viņi trenējas katru dienu, aizvada vairāk spēļu –, tomēr paralēli ticējām, ka ir iespējams uzvarēt, jo arī tur spēlē cilvēki, kuri var kļūdīties. Maču sākām diezgan slikti, bet paveicās, ka ap 25. minūti iesitām, turklāt uzreiz pēc tam izcēlāmies vēlreiz. Esot vadībā ar 2:0, spēlēt kļuva ērtāk un noturējām uzvaru. Pirms otrās kārtas izlozes bija skaidrs, ka mums pretim nāks kāda no komandām, kas pagājušajā sezonā bija augstākajā līgā, turklāt mačs risināsies mūsu laukumā – svētki! Tāpēc cerējām uz kādu vēsturisku komandu ar vārdu. Tika ielozēta Sevilla, kas noteikti atbilst šim kritērijam, turklāt šobrīd La Liga kopvērtējumā atrodas otrajā vietā. Pirms šīs cīņas mūsu sastāvā bija daudz traumēto un zināju, ka laukumā iešu uz maiņu. Tomēr nebiju plānojis, ka tas notiks jau uzreiz pēc pārtraukuma. Pirmajā puslaikā atrodoties malā, redzēju, ka mūsējie spēlēja diezgan labi – bija trīs stūra sitieni un pretinieku treneris jau sāka nervozēt. Pašam dodoties laukumā, skatījos uz pretiniekiem, redzēju Ivanu Rakitiču, kurš spēlējis Pasaules kausa finālā. Bija grūti noticēt, ka esmu blakus šādiem spēlētājiem – visi Sevilla spēlētāji ir augstākā līmeņa zvaigznes, zinu ikvienu no viņiem. Galvenais bija labi ieiet spēlē, lai nerastos nedrošības sajūta. Kad tas izdevās, jau aizmirsu, kas atrodas pretī. Man vajadzēja spēlēt centra uzbrucēja pozīcijā – viens mūsu uzbrucējs bija traumēts jau pirms mača, bet vēl viens notraumējās pirmajā puslaikā. Tā nav mana mīļākā pozīcija, bet nav arī tā, ka nezinu, kā tajā spēlēt. Diemžēl nevienā pretuzbrukumā man neizdevās iesist un pamatlaiks beidzās 1:1 – nav slikti, nedomāju, ka daudzi ticēja, ka izturēsim tik ilgi.
Sekoja 11 metru sitienu sērija. Neesmu spēlētājs, kam ļoti patīk sist pendeles, īpaši šādos svarīgos mirkļos, tāpēc uz sišanu nerāvos un rindā biju kā astotais. Septītajā sērijā vajadzēja sist mūsu vārtsargam, bet viņš sajauca – paprasīja tiesnesim, kāds rezultāts, viņam pateica, ka 5:5, un domāja, ka sekos sestā sērija. Tā kā vārtsargs nesaprata, ka viņam jāiet sist, to nācās darīt kādam no laukuma spēlētājiem – viņam neizdevās trāpīt un spēle bija beigusies.
Jau pamatlaika beigās kādā no epizodēm, kamēr vārtsargs ievadīja bumbu laukumā, ar Dānijas izlases pussargu Tomasu Deleiniju sarunāju viņa kreklu – nevarēja paredzēt, kas notiks papildlaikā, tāpēc izdomāju, ka nevilcināšos. Kreklu kādam prasīju pirmoreiz mūžā, jo ceturtajā līgā nav ierasts to darīt.
Latvietis uz mūžu
Neskatoties uz ilgo dzīvošanu ārzemēs, esmu simtprocentīgs latvietis. Latvija vienmēr būs manā sirdī, un neesmu domājis par iespēju mainīt pasi. Iepriekšējo reizi to apmeklēju vasarā – starpsezonā bija mēnesi ilgs atvaļinājums, tāpēc devos satikt ģimeni. Jau laikā, kamēr vēl spēlēju Krievijā, vairākas reizes tiku izsaukts uz Latvijas izlases nometnēm, bet pēdējoreiz izlasē biju U17 vecumā uz kvalifikācijas turnīru Gruzijā. Neesmu karjerā izvirzījis kādus konkrētus mērķus. Mans mērķis ir rādīt savu labāko sniegumu, un tad skatīšos, kas sanāks, bet, protams, allaž vēlos tikt tik augstu, cik vien iespējams.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!