PRIORITĀTES SPORTĀ
Pašreizējā publiskajā diskusijā var saklausīt vēstījumu pretnostatīšanu starp profesionālo un jauniešu sportu, domājot par valsts prioritāšu izvirzīšanu. Gandrīz visi no paustajiem vēstījumiem ir pamatoti. Vai kāds teiks, ka bērnu un jauniešu sportu nevajag izvirzīt kā prioritāti? Es nemēģināšu apgalvot, ka kaut kas šeit ir nepareizi, bet drīzāk to, ka patiesas var būt vairākas lietas vienlaikus. Vienā rakstā nevar aprakstīt pilnu problēmu loku, bet vismaz daļu jāmēģina, jo problēma nav tikai jauniešu fiziskās aktivitātes nepietiekamībā.
Tomēr man rodas vēlme arī pajautāt – vai bērnu un jauniešu sports nav bijusi prioritāte jau līdz šim? Pat ja neesam to tiešā veidā nodefinējuši, vairāk nekā puse no sporta budžeta tiek novirzīta sporta pedagogu darba atlīdzībai, kas tā ir bijis jau ilgstoši. Ja vēl šim pieskaita atbalstu Murjāņu Sporta ģimnāzijai, kā citādi to visu var tulkot, ja ne par prioritāti? Te rodas nākamais jautājums – vai šī prioritāte ir sasniegusi to rezultātu, par kuru šobrīd cenšamies iestāties? Pieņēmums par nesportisko jaunatni paliek spēkā.
Saprotams, ka runa nav tikai par naudu un paredzēti arī uzsvari un aktivitātes, kas sekmē tieši šo sadaļu gan vispārīgi, gan federāciju līmenī utt. Tajā ziņā ir izmaiņas, taču lielākā sporta budžeta finansētā sadaļa no tā nemainās. Nemainās gadiem. Gadiem nemainās arī tendence, ka fiziskās sagatavotības līmenis krītas (jaunieši, neapvainojieties, tā nav kritika jums, bet procesu analīze). Šis ir viens no piemēriem, kur, kā iepriekš minēju, patiesas var būt divas lietas vienlaikus – jauniešu sports ir izvirzīta kā jauna prioritāte, bet nav gluži tā, ka iepriekš būtu bijis daudz citādāk. Viens no maniem sporta skolotājiem reiz teica, lai skolā trenējamies pēc iespējas vairāk, jo skola mums par brīvu nodrošina to, par ko vēlāk dzīvē būs gana daudz jāmaksā. Tas bija apmēram pirms 20 gadiem, tikai bez definētām valstiskām prioritātēm. Daļa vidusskolēnu to izmantoja, lai mazliet pakačātu svarīgākās muskuļu grupas pirms diskotēkām, bet arī tas kaut kādā ziņā uzlabo fizisko aktivitāti. Atgriežoties pie nopietnā – sportošanas iespējas bija, kaut arī daudz sliktākas nekā tagad. Atlika tikai vēlme darboties, bet ar to ir problēma visai sabiedrībai kopumā, nevis tikai jauniešiem. Man nav izdevies atrast pētījumus, kas liecinātu, ka kaut vienā sabiedrības vecuma grupā būtu pietiekama fiziskā aktivitāte.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!