Beidzas PSRS, sākas invalīdu sports
Jaunības gados Šūpulnieks nodarbojās ar skriešanu, riteņbraukšanu, arī slēpošanu, tomēr galveno lomu ieņēma vieglatlētika. Viņš startēja gan sava tehnikuma komandā, gan arī Latvijas tehnikumu izlasē un atradās tuvu pirmajai sporta klasei, bet atzīst, ka izsisties augstāk būtu grūti, jo tajā laikā Latvijā bija ļoti labi skrējēji. "Plānoju izskriet meistarkandidāta statusu, bet diemžēl piedzīvoju problēmas ar kāju." Nelaime notika 1973./74. gada ziemā, kad viņš strādājis Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijā par traktoristu izmēģinātāju. Gada beigās palīgsaimniecībā nebija uzartas zemes un traktoristus sūtīja palīgā. Darbojoties pa pussalušo zemi, Aldis neveiksmīgi traumēja gurnu, un sākās iekaisums. Ilgu laiku ārstiem neizdevās saprast, kas tieši noticis, un beigās viss izvērtās ļoti nopietni – locītavu skrimšļos pazuda šķidrums, kas nozīmē, ka kauls dauzās pret kaulu jeb sākusies ankiloze. "Tolaik mākslīgās gūžas locītavas tikai sāka parādīties. Bija speciālisti, kas teica, ka ir nepieciešams to ielikt, kamēr citi pauda, ka nevajag, un tā arī neieliku."
Tā kā padomju laikos invalīdu sports praktiski neeksistēja, no traumas gūšanas brīža līdz startiem sacensībās Šūpulniekam pagāja gandrīz 15 gadu. "Strādāju Limbažos un vietējā avīzē parādījās raksti, ka invalīdi sāk braukāt uz mačiem. Vairāk tobrīd tie vēl bija sēdvolejbolisti, bet vieglatlēti piedalījās lodes, diska un šķēpa trīscīņā. Tad nu arī man radās motivācija sākt kārtīgi trenēt kāju." Jau iepriekš viņš vairākas reizes mēģināja iziet īpašu treniņprogrammu, tomēr sāpju dēļ vairāk par 30–40 nodarbībām neizdevās izturēt. "Šoreiz samazināju apjomus, un viss bija veiksmīgi. Kaut arī kāja nelocījās, panācu, ka vismaz spēju pret to atspiesties, kas arī ļāva pievērsties vieglatlētikai. Sākumā gan sports pēc neveiksmīgām kustībām raisīja ļoti lielas sāpes, tomēr pienāca brīdis, kad tās bija arvien retāk. Sākumā tipināju pa istabu, bet, izejot ārā, savā tempā spēju noskriet pat līdz 20 kilometriem. Esmu izcīnījis trešo vietu starp veselajiem trīs tiltu skrējienā Salacgrīvā."
PSRS bija aktīva neredzīgo sporta federācija, bet arī tā pirmoreiz piedalījās vien Seulas paraolimpiskajās spēlēs. Paraolimpiskais sports brūkošajā lielvalstī arvien bija bērnu autiņos, kas arī Šūpulniekam palīdzēja ļoti ātri progresēt, un 1988. gadā viņš Lietuvā piedalījās PSRS čempionātā. Kā pats saka, tajā nokļuvis pārpratuma pēc. Sākotnēji viņam nemaz nav bijis plānots čempionātā startēt, bet dažas dienas pirms sacensībām vairāki dalībnieki atkrituši un iespēja radusies arī limbažniekam. Čempionātā viņš izcīnīja divas sudraba un vienu bronzas medaļu, nākamajā gadā iekļuva PSRS izlasē un izvirzīja mērķi tikt uz Barselonas paraolimpiskajām spēlēm. "Darboties sāku 1987. gadā, bet trīs gadus vēlāk disku jau metu tuvu pie 40 metriem."
Latvijas debija
"1988. gadā varbūt nevienam vēl Barselona nebija mērķis, bet paraolimpiskā kustība sāka ieskrieties. Nodibinoties neatkarībai, dūša bija liela. Naudas gan nebija un paši cīnījāmies, lai varētu aizbraukt uz sacensībām," saka Šūpulnieks. Izveidojoties brīvai valstij, viņš sāka strādāt par treneri, viņa audzēkņi bija arī vēlāk titulētie Sanita Liepniece un Andis Ozolnieks. Tomēr Barselonas paraolimpiskajās spēlēs no Latvijas ieradās tikai divi atlēti – Armands Ližbovskis bija piektais trīssoļlēkšanā, sestais tāllēkšanā un septītais 200 metros, kamēr Šūpulnieks tika pie astotās vietas diska mešanā, kā arī četrpadsmitās lodes grūšanā. "Vispirms devāmies uz Lietuvu, tur satikāmies ar lietuviešu komandu un tālāk ar diviem mikroautobusiem braucām līdz Varšavai. Barselonā sākumā bija ellīgs karstums, kādu piedzīvoju pirmoreiz, bet uz pašiem startiem kļuva vieglāk. Man pirmais starts bija pirmās dienas rītā, kā dēļ neaizgāju uz atklāšanas ceremoniju, kas bija diezgan liels noziegums, jo tomēr neatkarīga Latvija piedalījās pirmoreiz." Sportists stāsta, ka viņam diska mešanā iekļūt trijniekā bijis pilnīgi reāli, bet pieļāvis iesācēja kļūdu, pēdējā brīdī mainot nostāšanās vietu. "Līdz ar to pirmie metieni vai nu lidoja tīklā, vai aizķēra vārtus. Pēc tam kļuvu piesardzīgs un beigās ar 34 metrus tālu raidījumu samierinājos ar astoto vietu no 23 cilvēkiem. Pirms tam metu pie 40 metriem, bet Barselonā trešajai vietai bija zem 39 metriem." Kā skaidro limbažnieks, metienu viņš vēlējies pamainīt ar domu, ka lielāks grieziens dos augstāku rezultātu, tomēr atzīst, ka tāda līmeņa mačos viss notiek automātiski, tāpēc pēdējā brīdī šādas nianses nav iespējams mainīt.
Divus gadus vēlāk paraolimpiskajās spēlēs Lillehammerē Šūpulnieks izlēma izmēģināt spēkus distanču slēpošanas sacensībās, turklāt pats samaksāja 250 dolāru lielo dalības maksu. "Slīdsoļa slēpes paņēmu no skolas, kurā strādāju. It kā norvēģi piedāvāja īrēt, bet par to vajadzēja maksāt, turklāt nobijos, kas notiktu, ja es šīs slēpes trasē salauztu." Norvēģijā viņš piecos kilometros klasiskajā stilā saņēma diskvalifikāciju, bet četrreiz garākā slēpojumā tika gūta 13. vieta. "Pirms pieciem kilometriem sasmērēju slēpes un uz startu vajadzēja doties cauri vairākiem kontrolpunktiem, kas bija izveidoti čūskas formā. Lielās sacensībās nebiju piedalījies un izlēmu – lai pataupītu smēru, pāris norobežojumiem pārkāpšu pāri, bet nepamanīju, ka tur ir arī vieta, kur uz slēpēm liek zīmogus. Starta laukumā bija pilns ar cilvēkiem, bet man bija pirmais numurs un neredzēju, kur atrodas pats starts. Turklāt man arī bija uzvilkta jaka un cilvēki neredzēja manu numuru. Kad beidzot pamanīju, jau vajadzēja doties trasē. Turpat malā nometu kaklā uzvilkto akreditāciju un slēpoju."
"Uzreiz pēc starta bija nobrauciens, kam sekoja kāpiens kalnā, bet jutu, ka slēpes man neslīd. Tad drīz vien bija jau daudz lielāks nobrauciens, bet saulē nevarēju saprast, uz kuru pusi tālāk špūre iet. Likās, ka pa labi, tā arī sagrupējos, bet beigās aizgāja pa kreisi. Pa tādiem nobraucieniem līdz tam nebiju braucis. Labi, ka tomēr sasniedzu finišu, bet pēc tā tiesneši sāka kaut ko meklēt uz manām slēpēm un no diskvalifikācijas nebija iespējams izvairīties," stāsta sportists, kuram vēl atlika starts 20 kilometru distancē. Tajā pēc gara nobrauciena asā pagriezienā piedzīvots kritiens, turklāt viņš ielidojis nožogojumā, kurā slēpes saķērušās un tās ilgstoši nav izdevies dabūt ārā. Pēc tam vēl kāju sarāvis krampis, tomēr šoreiz izdevās tikt pie ieskaitīta rezultāta. "Pēc dažiem mēnešiem atkal bija pasaules čempionāts vieglatlētikā, un slēpes noliku malā. Ziemas spēles tomēr ir daudz reižu mazākas, turklāt mums nav tik aukstu ziemu, lai varētu pilnvērtīgi trenēties."
1996. gadā Šūpulnieks piedalījās arī Atlantas paraolimpiskajās spēlēs, turklāt atzīst, ka normatīvu būtu spējis izpildīt vēl uz divām spēlēm pēc tam, bet sākusies kvotu sistēma, līdz ar to turpmāk no valstīm brauca vien paši labākie atlēti. "Spēles Spānijā un ASV organizatoriskajā ziņā nav iespējams salīdzināt. Barselonā dzīvoja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Huans Antonio Samarančs, tāpēc viņam kvalitatīvas olimpiādes uztaisīšana bija goda lieta. Savukārt amerikāņiem galvenais ir nepārmaksāt. Šajās spēlēs arī veselie sportisti piedzīvoja problēmas, bet mums organizācija bija ļoti slikta," atceras atlēts, kura startu Atlantā arī ievērojami ietekmēja gaisa kondicioniera dēļ sarauta mugura, kas liedzis mest pilnvērtīgi.
Intrigas paraolimpiskajā saimē
1993. gadā Šūpulnieks izveidoja Latvijas Cilvēku ar kustību traucējumiem sporta federāciju, kas rīkoja plašas sporta spēles, un uz otrajām spēlēm Ogrē ieradās arī kāds Aigars Apnis, kurš nesen bija guvis nopietnu traumu. "Šķiet, tad vēl nesakontaktējāmies, tomēr vēlāk viņš parādīja iniciatīvu, pats uzbūvēja mešanas krēslu un ap 1996. gadu sākām trenēties. Sākumā nekā diža nebija, bet galvenā bija uzņēmība – ko teicu, to viņš arī darīja. Jau 1999. gadā Aigara rezultāti diska mešanā bija pāri pasaules rekordam, un 2000. gadā Sidnejā viņš izcīnīja divas bronzas medaļas." Treneris saka, ka lodes grūšana leģendārajam sportistam tehniski pārāk labi nav izdevusies līdz pat aptuveni 2009. gadam, bet tad beidzot aizgājusi un viņš kļuvis galvastiesu pārāks pār konkurentiem. Tomēr tagad nozīmīgākajās sacensībās tā viņa veselības grupā ir noņemta, un Apinim palikusi tikai viena disciplīna.
Pirmos lielos panākumus paraolimpieši Latvijā guva vēl pagājušajā tūkstošgadē, jo 1998. gadā Sanita Liepniece izcīnīja divus zeltus pasaules čempionātā, bet īstais uzplaukums sākās 2000. gadā, kad Valdi Nagobadu ievēlēja par Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentu un Apinis tika pie divām bronzām Sidnejā. "Protams, pamatā tam ir Aigara panākumi, bet nevar teikt, ka tikai viņa, jo 2004. gadā divas medaļas Atēnās bija arī Edgaram Bergam. Kamēr medaļu nav, tikmēr tiek uzskatīts, ka nav nekā."
Sarunas laikā sportists, treneris un funkcionārs, kurš bijis deviņās paraolimpiskajās spēlēs, vairākkārt stāsta, ka paraolimpiešu vidū nav tās labākās attiecības un bieži vien gadās dažādi strīdi, skandāli un protesti. "Pekinā fināls lodes grūšanā notika uz divām platformām – viena bija nostiprināta ar stropēm, otra ar ķēdēm. Līdz ar to pēc mačiem tie, kuri startēja stropu platformā, sniedza protestu, ka viņi neesot bijuši vienādos apstākļos ar pārējiem. Mums pašiem nav bijis vajadzības sniegt protestu, jo visu laiku ejam pa priekšu, bet pret mums sniedz. Piemēram, arī Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, kad pēc pirmajiem trim metieniem jaunais polis Adrians Imianovskis atradās ceturtajā vietā, viņa komanda iesniedza protestu, ka it kā Aigars ar kaut ko iesmērējot pirkstus. Tiesnešiem pirmais paziņojums bija, ka Aigaram jādodas mājās, bet tad viņš izvilka no somas visparastāko zemi, rādot, ka pirkstus smērē ar to. Pēc tam otrajos trijos metienos polis atkrita uz piekto vietu."
Lodes grūšana no Apiņa pārstāvētās F52 medicīnas klases arī pazudusi intrigu rezultātā. Kad F52 un F53 klases bija apvienotas, tajā nekad uzvarēt nespēja amerikānis Skots Severns, bet sportista uzņēmības rezultātā izdevies panākt, ka klases sadala, un tagad lielajās sacensībās lodi grūž vien F53 sportisti. "Neskatoties uz to, amerikānis tāpat nespēj uzvarēt, kāds viņu allaž apdzen."
Pats Šūpulnieks, kurš 14 gadu bija arī Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs, ļoti pārdzīvo par 2017. gadu, kad brazīliešu sportists Andrē Roša atņēmis Apinim abus pasaules rekordus. "Viņš allaž bijis F54 klasē, bet 2017. gadā brazīlieši pirms paša pasaules čempionāta savās mājās sarīkoja sacensības un pārkvalificēja viņu uz F52 grupu. Sekojošajā čempionātā viņš atņēma gan lodes grūšanas, gan diska mešanas pasaules rekordus. Pēc sacensībām viņu pārmeta uz F53 klasi, bet arī tās sportisti noprotestēja, un tagad F54 klasē viņš pat vairs nevar izpildīt normatīvu uz Tokijas spēlēm. Latvijai vajadzētu cīnīties, lai šos rekordus anulē!"
Treniņi daudzdzīvokļu mājas pagalmā
Kā savus pazīstamākos audzēkņus kopā ar Liepnieci, Ozolnieku un Apini treneris sauc arī Lieni Gruzīti un Taigu Kantāni. "Invalīdi parasti tikai aptuveni pēc diviem treniņu gadiem saprot, cik nopietns darbs jāiegulda, lai varētu sasniegt uzvaras. Ļoti reti kāds to apzinās ātrāk. Jā, var bumbulēt un braukāt pa sacensībām, bet, lai kaut ko izcīnītu, ir kārtīgi jāstrādā. Kā jau teicu, arī Aigaram ilgs laiks pagāja, kamēr sāka stabili iet. Tomēr, kad aizgāja, viņš bija divus metrus priekšā visiem. Aigars grib tikt arī uz 2024. gada Parīzes paraolimpiskajām spēlēm, bet, protams, viss atkarīgs no veselības. Ja režīmu ievēro, līdz 50 gadiem nav nekādu problēmu startēt, turklāt piemēru rāda japānis Toši Oi, kurš dzimis 1948. gadā. Viņš sākumā startēja vienā klasē ar Aigaru, bet tagad ir F53 grupā un nodrošinājis startu Tokijas paraolimpiskajās spēlēs, ko izcīnīja pirmās četras vietas iepriekšējā pasaules čempionātā," stāsta treneris, kurš nevēlas prognozēt, kā Apinim nākamgad klāsies, ja Tokijas olimpiskās spēles notiks, jo konkurenti un klasifikācijas grupas regulāri mainās.
Tagadējais treneris savulaik sportista karjeras laikā trenējies pat savas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. "Sākumā treniņus aizvadīju sporta zālē Limbažos, bet pēc kāda laika man par to sāka prasīt naudu, turklāt bija jāsporto vienlaikus ar citiem. Līdz ar to jau 1995. gadā savā dzīvoklī iekārtoju trenažieru zāli, turklāt 30 metru no mājas man ir liels ideāls zāles laukums, kur varēju taisīt mešanas un grūšanas treniņus. Man pēc darba nebija jātērē laiks – paņēmu instrumentus un izgāju sētā."
Šūpulnieks 1996. gadā beidzis pedagoga karjeru un pilnībā pievērsies trenēšanai, bet atzīst, ka vēl 2009. gadā pēdējo reizi uz pasaules čempionātu Indijā kopā ar Apini braucis par saviem līdzekļiem. Tomēr pēc tam gan situācija uzlabojās. Jau 1996. gadā valstī bija pirmie strīdi, cik lielas prēmijas paraolimpiešiem būtu jāmaksā. Toreiz katram Atlantā sešiniekā tikušajam sportistam piešķīra pa 2000 latiem, bet Ližbovskis aktīvi cīnījās, lai prēmijas būtu tikpat lielas kā veselajiem. "Bija nopietna ņemšanās, un viņš vienā brīdī pat teica, ka neņems to naudu. 2000. gadā situācija bija labāka, cipars nopietnāks, Atēnās vēl nopietnāks un Ķīnā arī. Uz Londonu jau tika pieņemts – ja būs medaļas, prēmijas tiks maksātas tikpat lielas kā veselajiem. Toreiz vajadzēja maksāt vienam Aigaram, bet Riodežaneiro viņam pievienojās arī Diāna Dadzīte un Edgars Bergs, turklāt paralēli veselajiem sportistiem nebija nevienas medaļas." Treneris plaši nevēlas iesaistīties runās par prēmiju apmēru, bet uzsver, ka invalīdam trenēties ir trīs reizes grūtāk nekā veselam sportistam. "Tāpat ir darbavietās – ja kādam maksā vairāk nekā citam, viens būs neapmierināts. Šobrīd nevaram teikt, ka esam mediju apdalīti, Londonā un Riodežaneiro bija ieradušies arī ministri, kuri redz, kā viss notiek, ka stadions sacensībās ir pilns."
Šūpulnieks, kurš daudzus gadus pavadījis starp paraolimpiskajiem sportistiem, uzsver – ja kādam cilvēkam notikusi nelaime, vispirms viss atkarīgs no paša motivācijas un, ja motivācijas nav, šis cilvēks nesaņemsies. "Labāk sēdēs uz balkona, pīpēs un iedzers nekā ies vicināt spārniņus. Viņam tāpat ir labi. Pirmais, ko saku savējiem, jāiet autoskolā un jāiegūst tiesības – citādi nekur nevarēsi izbraukāt. Mazāk veltām uzmanību treniņiem, bet vairāk tam, lai viņš nostātos uz kājām. Liene mācījās, kļuva par fizioterapeiti un tagad pelna labu naudu, bet pirms tam bija uz vairākām paraolimpiskajām spēlēm, redzēja pasauli. Arī Andis pabeidza maģistrantūru un tagad vada firmas filiāli."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktors Armands Sametis
