Ar draudzenēm aizbraucām paskatīties uz zirgiem un jau pirmajā tikšanās reizē man sirdī ieplūda milzīgs mīļums pret viņiem. Pateicu mammai, ka sākšu jāt, un tā to daru jau desmit gadu. Šis ir mans pirmais un vienīgais sporta veids.
Sākot trenēties, vispirms ar zirgu tikai soļojām, tad jau sekoja jāšana rikšos un lēkšos, kas man cēla adrenalīna līmeni – gribējās turpināt tiekties uz priekšu, sasniegt ko jaunu. Kamēr zirgs pirmoreiz saprata manas komandas, pagāja ilgs laiks. Sākumā tu prasi un zirgs nesaprot, jo ir liels dzīvnieks, bet, kad tas pirmoreiz beidzot notika, man par sevi bija milzīgs lepnums un gandarījums. Sacenšos iejādes disciplīnā, kas ir kā māksla – tu dejo kopā ar zirgu un liec viņam izpildīt daudz konkrētākas komandas nekā šķēršļu pārvarēšanā jeb konkūrā. Mūs vērtē par distances veikšanas precizitāti. Man ļoti patīk visi lēkšu elementi, rikšos ir mazliet grūtāk, jo tur nepieciešams iegūt labu ritmu, tāpat man patīk pildīt Lielās balvas jeb pašas grūtākās pakāpes elementus. Savukārt nepieciešams uzlabot precizitāti, kad precīzi jāaiziet no vienas vietas uz otru un nedrīkst aizplūst.
Mana zirga vārds ir Licenciado JF jeb, kā mēs saucam, Pūpēdis, viņš nācis no Spānijas. Viņam ir ļoti augsts IQ līmenis, un zirgs mani labi izjūt – ja es esmu uztraukusies, arī viņš sastresojas, ja esmu mierīga, viņš ir tāds pats. Pūpēdis ļoti cenšas, allaž grib sevi parādīt no labākās puses, viņš ir kā mans labākais draugs. Viens no retajiem zirgiem, kurš man palicis tik dziļi sirdī. Arī Pūpēdim pie sirds ir tieši iejāde, patīk visi Lielās balvas elementi. Tāpat viņam patīk iet uz mežu, patīk, ka es katru dienu braucu pie viņa, izrādu mīlestību – tad arī viņš uzreiz ir mīļš un cenšas. Ja kādu dienu nevaru atbraukt, to iepriekš pastāstu, un viņš mēģina mani saprast. Ja viņam gadās sliktā diena, ir jāpiedod, jo ar Pūpēdi strīdēties nedrīkst, ja sākšu to darīt, tas var izvērsties uz ilgu laiku.
Pērn piedalījāmies Eiropas čempionātā Ungārijā un pirmajā dienā bijām 18. vietā. Otrajā dienā sekoja pusfināls, tomēr finālā mums iekļūt neizdevās, jo stress šādās sacensībās ir liels, un pirmajai reizei rezultāts bija labs. Esam veiksmīgi piedalījušies arī vairākās citās starptautiskās sacensībās. Šogad pārejam uz junioru līmeni, kur nepieciešams aizvadīt grūtāku shēmu, tāpēc vasarā vēlamies turpināt iegūt pieredzi ārzemēs, redzēt, kā tur tiekam novērtēti sacensībās.
Vēlētos aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm un starptautiskās sacensībās iegūt pirmo vietu. Mani iedvesmo trenere Airisa Penele, tas, kā viņa sadarbojas ar zirgu. No malas izskatās, ka sacensībās pirms starta viņa ne par ko neuztraucas – ienāk arēnā un parāda labāko sniegumu. Arī es tā vēlētos mācēt.
Trīs reizes nedēļā trenējos ar treneri, savukārt, kad atbraucu brīvdienās, vai nu jājam paši, vai dodamies pastaigāties. Mājās esmu vēlu un tad vēl jāpilda mājasdarbi, tomēr, ja dari to, kas patīk, laika pietiek visam. Nedrīkst aizmirst arī par fiziskajiem treniņiem – lai zirgam pareizi paprasītu veikt kādu uzdevumu, ir ļoti liela fiziska slodze.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!