Neizdevusies peldētāja
Bērnībā es nodarbojos ar peldēšanu, tomēr desmit gadu vecumā kādās sacensībās ieraudzīju modernās pieccīņas sportistus. Man tas ļoti iepatikās un lūdzu vecākiem, lai viņi mani aizved uz šo sporta veidu. Trenēties modernajā pieccīņā bija ļoti dārgi, tāpēc izlūgties iespēju nenācās viegli. Tagad ar to nodarbojos jau 11 gadu, ļoti mīlu to un nevaru iedomāties savu dzīvi bez modernās pieccīņas. Zīmīgi, ka šobrīd man no visām disciplīnām vissliktāk padodas tieši peldēšana. Jāsaka, ka tajā vāja biju jau bērnībā.
Kļuvu par vienu no labākajām pieccīņniecēm Čehijā savā vecuma grupā, bet ģimenē visu laiku pastāvēja noteikums, ka izglītībai jābūt pirmajā vietā, – ja man nebūtu labas atzīmes, es nevarētu nodarboties ar sportu. Mani lielākie panākumi tika gūti 2017. gadā – Prāgā izcīnīju sesto vietu pasaules jaunatnes (U19) čempionātā tetratlonā (modernā pieccīņa, bet bez jāšanas), kā arī trešo vietu sacensībās Olympic Hopes. Čehijā modernā pieccīņa ir populārāka nekā Latvijā. Īpaši lielu popularitāti tā ieguva pēc Davida Svobodas izcīnītā zelta Londonas olimpiskajās spēlēs – tad ar to sāka nodarboties ļoti daudz bērnu.
Liktenīgais uzaicinājums
Pirmoreiz Latvijā ierados 2018. gada ziemā uz sacensībām Riga Open, jo mani trenēja pazīstamā Latvijas trenera Mihaila Jefremenko brālis Andrejs. Drīz pēc šīm sacensībām uz Prāgu atbrauca Latvijas Modernās pieccīņas prezidents Jānis Liepiņš, lai tiktos ar maniem vecākiem un izstāstītu par nākotnes iespējām Latvijā. Mani pārliecināja tas, ka Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā var mācīties par modernās pieccīņas treneri, jo Čehijā šādu profesiju apgūt nav iespējams. Pašlaik studēju jau trešajā kursā. Latvija ir ļoti jauka valsts, un plānoju šeit palikt – man patīk tās daba, meži un jo īpaši jūra. Jūrmalas pludmalē skrienu gan ziemā, gan vasarā. Ļoti skaisti! Vienīgi Latvijā ir vējaināks nekā Prāgā un pirmajā gadā man bija tiešām grūti pierast pie laikapstākļiem – jau septembra sākumā vilku mugurā savu ziemas jaku.
Manas studijas notiek angļu valodā, bet aktīvi apgūstu arī latviešu valodu. Tā ir jau piektā valoda, ko pārzinu, aiz čehu, vācu, krievu un angļu. Valodas man padodas, bet jāsaka, ka latviešu valodu nav viegli iemācīties – tā nav līdzīga nevienai citai valodai, ko jau zinu, jo nāk no citas valodu saimes.
Katru nedēļu man caur Skype ir latviešu valodas stundas, un redzu savās zināšanās uzlabojumus.
Čehijas federācija deva atļauju startēt zem Latvijas karoga, tomēr divus gadus nedrīkstēju piedalīties sacensībās. Šī ilgā pauze mani padarīja tikai spēcīgāku gan kā sportisti, gan cilvēku, šajā laikā varēju koncentrēties mācībām. Šogad sākās mana otrā karjera. Sākotnēji izcīnīju trešo vietu Vācijas čempionātā un uzvarēju Polijas atklātajā čempionātā, bet tad piedzīvoju lielas problēmas ar jāšanas disciplīnu. Vispirms Eiropas junioru čempionātā ļoti pārliecinoši kvalificējos finālam, bet tajā nokritu no zirga, tāpēc samierinājos vien ar 17. vietu, bet drīz pēc tam pasaules junioru čempionātā nokritu pat divreiz, jāšanas disciplīnu nepabeidzot. Pēc šīm neveiksmēm īpaši koncentrējāmies tieši uz jāšanas treniņiem, kurus veicu četras reizes nedēļā. Tas atmaksājās! Novembrī izcīnīju trešo vietu Eiropas U24 čempionātā, turklāt jāšanā savācu maksimālos 300 punktus – biju ļoti laimīga. Palīdzēja tas, ka uz šīm sacensībām ieradās ne tikai mans treneris Mihails Jefremenkovs, bet arī jāšanas treneris Aleksandrs Šakurovs.
Jāšana zem sitiena
Mana mīļākā modernās pieccīņas disciplīna ir kombinētā skriešana un šaušana. Man patīk skriet. Esmu no tā atkarīga un varētu to darīt visu laiku. Trenerim nākas teikt, ka skrienu par daudz. Šī mīlestība sākās vēl pamatskolā, jo gandrīz katru nedēļas nogali piedalījos krosa sacensībās bērniem, kas Čehijā ir diezgan populāras. Tās izmantoju kā treniņu, gatavojoties modernajai pieccīņai, turklāt allaž ar mani bija vecāki un pēc sacensībām devāmies ģimenes ceļojumā pie dabas. Esmu droša, ka arī pēc modernās pieccīņas karjeras katru dienu vilkšu kājās savus skriešanas apavus un došos mežā, jo skriešana mani padara laimīgu. Labi, ka mana vājākā disciplīna peldēšana modernajā pieccīņā nav tik nozīmīga, tāpēc neiegāž mani. Paukošanā šogad izcīnīju otro vietu Latvijas čempionātā, turklāt regulāri varu piedalīties sacensībās Igaunijā, kas ir šī sporta veida lielvalsts. Savukārt jāšana man patīk, bet tajā daudz kas atkarīgs no izlozes – var gadīties tikt pie raksturā sarežģīta zirga un to nevar iespaidot. Gandrīz katrās modernās pieccīņas sacensībās kāds sportists nepabeidz jāšanas disciplīnu. Diemžēl Tokijas olimpiskajās spēlēs šādu neveiksmi piedzīvoja favorīte Annika Šleija, un viņas attieksmi pret zirgu redzēja visi pasaules mediji. Tomēr šie cilvēki nesaprot pieccīņu. Nevajag nosodīt Anniku, man viņas ir žēl.
Skumji, ja tiešām pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm jāšana pazudīs no modernās pieccīņas, bet zinu, ka nevaru to iespaidot. Joprojām ir daudz iespēju, kas varētu nākt jāšanas vietā, bet varbūt nenāks nekas un sacentīsimies tikai četrās disciplīnās. Vēl nepieciešams gaidīt. Kā sportiste domāju, ka pārmaiņas nevajag, tomēr arī saprotu, ka ir svarīgi sporta veidu padarīt interesantu skatītājiem, – tas ir naudas jautājums.
Esmu jau izcīnījusi pirmo nopietno medaļu zem Latvijas karoga un ceru, ka būs turpinājums. Vēlētos 2023. gadā aizbraukt uz Eiropas spēlēm, bet mans lielākais sapnis ir dalība Parīzes olimpiskajās spēlēs.
Šo un citus rakstus lasiet arī žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!