Deviņgadīgais Ikers Madrides Real jaunatnes sistēmā sāka trenēties 1990. gadā un jau septiņus gadus vēlāk pirmo reizi tika izsaukts uz lielo komandu pirms Čempionu līgas spēles pret norvēģu Rosenborg. Toreiz viņš palika rezervē, tomēr debiju Real sastāvā vārtsargs piedzīvoja tieši Eiropas prestižākajā klubu turnīrā, tobrīd 18 gadu un 177 dienu vecumā kļūstot par visu laiku jaunāko vārtsargu šajās sacensībās. 2000. gadā ar Kasiljasu vārtos Madrides Real triumfēja Čempionu līgas finālā, kur ar 3:0 sagrāva Valencia. Turpmākie gadi jaunajam vārtsargam nebija vienkārši, un viņš uz brīdi pat zaudēja vietu pamatsastāvā, tomēr pēc Sesara Sančesa gūtās traumas Kasiljass atgriezās vārtos 2002. gada Čempionu līgas finālspēles laikā un kļuva par vienu no galvenajiem varoņiem 2:1 uzvarā pār Leverkūzenes Bayer. Valstsvienības sastāvā savā pirmajā Eiropas čempionātā 2000. gadā Kasiljass palika rezervē, un šāda loma viņam bija paredzēta arī divus gadus vēlāk Pasaules kausa finālsacensībās Japānā un Dienvidkorejā. Tiesa, kolēģis Santjago Kanisaress treniņnometnē pirms turnīra guva savdabīgu savainojumu, sagriežoties ar dušā no rokām izslīdējušas pēcskūšanās losjona pudeles lauskām, un 21 gadu vecais Ikers kļuva par vienu no jaunākajiem pamatvārtsargiem turnīrā.
Tieši tur Kasiljass izpelnījās līdzjutēju iesauku Svētais, kad astotdaļfinālā atvairīja vienu 11 metru soda sitienu spēles laikā un vēl divus pēcspēles sitienus sērijā pret Īriju, bet viņa atvairītais sitiens ceturtdaļfinālā pret Dienvidkoreju vēlāk nosaukts par vienu no visu laiku izcilākajiem Pasaules kausa vēsturē.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!