Rubeņa radīta iedvesma
Gints Bērziņš uzaudzis teju Siguldas kamaniņu un bobsleja trases pievārtē un kamaniņu braukšanā ieskatījies no pašas mazotnes, kad sekojis līdzi pašreizējā Latvijas izlases trenera Mārtiņa Rubeņa sniegumam. "Pats to nemaz neatceros, bet vecāki stāstījuši, ka skatījos televīzijā kamaniņu braukšanas sacensības un raudot pārdzīvoju – jāiet taču skatīties uz trasi, kā viņi brauc! Bet sacensības nenotika Siguldā, tāpēc biju pārsteigts, ka trase ir tukša," stāsta tagadējais junioru izlases līderis. Viņš īsti pat neatceras, kādēļ tāda aizraušanās tieši ar kamaniņu sportu. Iespējams, pie vainas pirmais iespaids, un tur jau liela loma bijusi Rubenim. Kad Mārtiņš 2006. gadā Turīnā izcīnīja Latvijai pirmo ziemas olimpisko spēļu godalgu, Gintam vēl nebija pilni četri gadi. Latvijas kamaniņu braucēju saimē ir arī treneris Sandris Bērziņš un Sigita Bērziņa no junioru komandas, turklāt arī uz bobsleju pārgājušais Ralfs Bērziņš nāk no kamaniņniekiem, tomēr neviens no viņiem nav rados Gintam. Arī ģimenē dziļu sakņu sporta veidā neesot, taču augstu tiek turēts darba tikums. "Jāsaka paldies vecākiem par to, ka izaudzinājuši ļoti labu puiku, kurš nebaidās daudz un aktīvi strādāt," saka Latvijas junioru izlases treneris Zintis Šaicāns. Viņš izceļ Bērziņa atdevi treniņos, kā arī labās antropometriskās un fizioloģiskās īpašības.
Jaunā sportista ceļš kamaniņu sportā strauju pagriezienu piedzīvoja jau drīz pēc starta taisnes. Pirmo reizi iesēdies kamanās sešu gadu vecumā, Gints vien aptuveni mēnesi vēlāk tika pie traumas, nesot smagās kamanas uz vienu no apakšējām virāžām, no kuras mazie censoņi sāk apgūt Siguldas trasi. Tas licis kamaniņu sportu uz laiku nolikt maliņā un pievērsties fiziski mazāk prasīgajiem badmintona treniņiem, turklāt arī šajā sporta spēlē Gints guvis atzīstamus rezultātus Latvijas mērogā. "Par to, ka kamaniņās atgriezīšos, biju pārliecināts par simt procentiem. Jā, badmintons aizrāva, taču tur neguvu tās emocijas un adrenalīnu, tāpēc kaut kur zemapziņā kamanas sauca atpakaļ. Visu laiku prasīju vecākiem, centos atgriezties," stāsta Bērziņš. Lūzuma brīdis bijis 2014. gada Soču olimpiskās spēles, no kurām mūsu kamaniņu braucēji atgriezās ar divām bronzas godalgām. Tad arī atsācies Ginta Bērziņa ceļš kamaniņu sportā trenera Mārtiņa Brempeļa uzraudzībā.
"Kad viņš tuvojās četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumam, ātri vien nokļuva mūsu, junioru izlases treneru, redzeslokā," treneris Zintis Šaicāns norāda. Jau tobrīd jaunajā sportistā bija saskatāmas īpašības, kas ļāva cerēt uz labiem sasniegumiem. "Nebūtu godīgi teikt, ka jau tobrīd redzēju perspektīvu izcīnīt jaunatnes olimpisko spēļu zelta medaļu, taču viņš noteikti šķita ļoti perspektīvs jaunietis ar labu trases izjūtu. Tobrīd Gints vēl tikai sāka veidoties kā sportists – bija tāds maziņš un tieviņš." Treneris novērtēja Ginta Bērziņa iepriekš badmintonā apgūtās iemaņas, kas daudz devušas arī kamaniņu braukšanā. "Patiesībā arī es savā darbā esmu aizguvis šo to no badmintona, ar ko mūsu treniņos ienāca Gints. Vēl tagad reizēm to spēlējam, attīstot reakciju, ātrumu un veiklību."
Jāatbrīvojas, pat ja bail
Ātrums, adrenalīns un risks – Gints Bērziņš uzskaita lietas, kas aizrauj kamaniņu braukšanā. Tas ir ātrākais no renes sporta veidiem, jo sportisti, aprīkoti vien ar ķiveri un kombinezonu, trasē bieži vien traucas ar 120 kilometru stundā lielu ātrumu, bet ekstrēmajā Vistleras trasē Kanādā ātrākie braucēji sasnieguši pat 154 kilometrus stundā. Lai virāžās noturētu galvu, tiek izmantota speciāla karabīnes sistēma. "Protams, dažreiz ir bail. Īpaši jau tad, ja aizbrauc uz pilnīgi nezināmu trasi. Tādās reizēs pirmajā braucienā adrenalīns ir dubultā. Tas ir pats trakākais.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!