Topošo profesionāļu konkurents
Gailišs stāsta, ka bērnībā, kā jau visi bērni, izmēģinājis visdažādākos sporta veidus, lai saprastu, kas patīk vislabāk. Ar riteņbraukšanu sācis nodarboties 10–11 gadu vecumā un tā arī tajā palicis nākamos aptuveni 13 gadus. Tolaik viņa cīņu biedri bijuši vēlākie augsta līmeņa profesionāļi Arvis Piziks, Kaspars Ozers un Dainis Ozols, kuri dažkārt arī pārspēti. "Visi bijām viena brigāde." Tieši ap to laiku, kad Oskars beidza riteņbraucēja karjeru, notika 1992. gada Barselonas olimpiskās spēles, kurās šis trio nobrauca lieliski, Ozolam izcīnot bronzas medaļu.
"Bija juku laiki, jādomā, ko darīt – turpināt braukt vai iet strādāt. Izaugu līdz Latvijas PSR izlasei, biju sporta meistars. Velokrosā, kur pa mežu braucām ar šosejas riteni, biju daudzkārtējs Latvijas čempions. Pēdējās sacensības man bija tieši Latvijas čempionāts velokrosā – nobraucu kā otrais, un Arvis Piziks, jau būdams profesionālis, palika trešais. Tomēr mani diskvalificēja it kā nepareizas riteņa maiņas dēļ. Tolaik bija bezjēdzīgi iet cīnīties ar tiesnešiem un treneriem – viņiem vajadzēja vienu sportistu, kurš palika ceturtais, iebīdīt trijniekā, un tas arī tika izdarīts," stāsta riteņbraucējs, kurš pēc šādas netaisnības uzkarinājis velosipēdu uz naglas un aizgājis strādāt par fizkultūras skolotāju. Pārtraukums bija līdz 2007. gadam. "Pirms tam man piedāvāja. Bija atsākusies MTB kustība, vecie cīņu biedri sauca, bet toreiz mani tas nevilka, bija ko dzīvē darīt."
Viss mainījās, kad Gailiša dzīvē notika nelaime. "Remontēju garāžas jumtu. Vilku ruberoīda loksni, kāpos atpakaļ un laikam bija sajukušas debess puses. Kā spēru soli, tā arī nokritu uz taisnas kājas no trīs metru augstuma." Ilgā rehabilitācijas procesa ievadā prognozes bijušas, ka bez palīgierīcēm Oskars vairs nestaigās. Tomēr viņš cītīgi sāka kāju vingrināt. "Vispirms bija pusgads gultā, jo nevarēju kāju dabūt pie zemes – kā liku, tā šausmīgi sāpēja. Tad sāku pārvietoties ar invalīda ratiem, bet pirmos soļus spēru Vaivaru rehabilitācijas centra baseinā, jo kājai muskuļi bija pilnībā atrofējušies. Pēc atbraukšanas mājās dabūju īpašu zābaku un ar to lēnām sāku staigāt pa māju – dienu aiz dienas, soli pa solim, kamēr sanāca pāriet pāri visai istabai. Nepārtraukti trenēju kāju. Sākumā bez nekā, tad sēju klāt majonēzes maisiņus, tad puskilogramīgos sāls maisiņus, tad jau kilogramu, tad sāku staigāt."
"Tā kā visu mūžu esmu bijis diezgan aktīvs, arī laikā, kad nebraucu ar riteni, pēc sākšanas staigāt ar kruķiem gribējās kaut ko darīt, bet nevarēju saprast, ko. Draugu lokā cepām šašlikus, viens izvilka vecu riteni un iedeva man pamēģināt. Pamēģināju, sanāca. Tad reiz aizbraucām paskatīties SEB kalnu divriteņu maratonu Siguldā, un paziņas jau iedeva sporta riteni. Nākamajā dienā nopirku pats savu riteni un sāku braukāt. Tā braucu līdz šim laikam," atceras sportists, kuram gan sākotnēji pēc braukšanas ar riteni kāja tā sāpējusi, ka atkal nācies ņemt kruķus, tomēr pakāpeniski viss kļuvis arvien labāk. "Sākumā, kad pabraukāju pa mežu, drausmīgi sāpēja potīte. Tomēr ar laiku asinsrite uzlabojās, audi kļuva dzīvāki. Iekritu azartā un sāku piedalīties vietējās MTB sacensībās. Ilgus gadus nobraucu pa Latvijas sacensībām, biju pat Latvijas čempions veterāniem velokrosā. Tomēr 2010. gadā aizbraucu līdzi NN sporta klubam uz pasaules čempionātu MTB maratonā un savā vecuma grupā uzvarēju satelīta braucienā. Man pašam likās, kas es par invalīdu, tomēr kluba vadītājs Normunds Noreiko teica, lai mēģinu piedalīties parariteņbraukšanā. Uz pirmo Pasaules kausu Romā aizbraucu par saviem līdzekļiem, izgāju medicīnas komisiju, man piešķīra pagaidu medicīnas grupu un tā 2012. gadā debitēju."
Smagā cīņa par ceļazīmi
Kā skaidro Gailišs, viņam ir C4 medicīnas grupa, kurā pārsvarā brauc cilvēki ar kājas traumām – dažam ir protēze zem ceļa, citam potītes trauma, kā viņam. Tāpat grupā ir spēcīgs itāļu sportists ar galvas traumu. "Stiprākajā kategorijā C5 ir ķermeņa augšdaļas traumas, bet C1, C2, C3 grupās jau ir ar smagām traumām." Tāpat ir piecas veselības kategorijas rokas velosipēdu jeb handbike grupā, kā arī ir triciklu, kur brauc cilvēki, kuriem ir problēmas ar koordināciju, un tandēmu (neredzīgo sportistu, kas brauc pārī ar pilotu) grupas. Protams, pasaulē slavenākais parariteņbraucējs ir itālis Alekss Dzanardi, kurš pēc kāju zaudēšanas autosacensību laikā kļuvis par četrkārtēju paraolimpisko čempionu rokas velosipēdu kategorijā. "Es pat esmu nobildējies kopā ar viņu – pozitīvs cilvēks. Mums netālu stāvēja mašīnas, un tad palūdzu to," priecājas latvietis.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!