Pirms gadiem sešiem kāds draugs man parādīja video no baigi dullā pasākuma. Pēc kilometrāžas brauciens Maskava– Vladivostoka sanāk kā lielās šosejas riteņbraukšanas tūres Tour de France, Giro d’Italia un Vuelta Espana kopā. Toreiz šīs sacensības, šķiet, notika pirmo reizi. Paskatījos, likās traki, bet tobrīd man, kā ikdienas šosejas riteņbraukšanas maču dalībniekam, tas nebija aktuāli. Tomēr kaut kur zemapziņā palika doma, ka šis varētu būt interesants izaicinājums. Gāja laiks, sasniedzu paša izvirzītos mērķus amatieru riteņbraukšanā un nolēmu, ka vajadzīgs labs nobeigums, lai pēc tam varētu pabraukt mazliet mierīgāk savam priekam un ne tik daudz iespringt par rezultātu. Jāsaprot – lai būtu labs un konkurētspējīgs amatieru riteņbraucējs, treniņu apjoms ir pietuvināts profesionālam sportistam un jābrauc savas divdesmit stundas nedēļā. Tas no ikdienas aizņem daudz. Pieteicos bez lielām cerībām, ka mani paņems – kā būs, tā būs. Galu galā uz piecpadsmit vietām pretendēja ap trim tūkstošiem braucēju, no kuriem liela daļa specializējas tieši ultra šosejas riteņbraukšanā, savukārt es iepriekš šāda veida sacensībās nebiju braucis. Atlase bija ilga. Aptuveni gadu viņi vērtēja iesūtītos pieteikumus, līdz pagājušajā vasarā atstāja vispirms piecdesmit, tad trīsdesmit pretendentu. Tobrīd gan, redzēdams, ka esmu starp viņiem, jau mazliet iespringu, lai pierādītu, ka esmu īstais un varu izturēt šo pārbaudījumu. Vispirms mani atstāja aiz strīpas, taču ar treneri Tomu Flaksi izstrādājām treniņu bloku un veicām analīzi, ko ar pavadošo vēstuli vēlreiz aizsūtījām rīkotājiem. Es viņiem biju interesants, jo esmu no Latvijas – iepriekš neviens Baltijas valstu braucējs nebija izvēlēts. Septembrī viņi ziņoja, ka esmu iekļauts starp dalībniekiem un varu sākt vākt līdzekļus dalībai.
Ārkārtas stāvoklis pat bija izdevīgs
Braucienam bija jāsākas 23. jūnijā, bet pandēmijas dēļ sacensības pārcēla uz nākamo gadu. Sākumā jutu vilšanos, jo jau kopš pagājušā gada septembra aktīvi gatavojos. Tika ieguldīts diezgan daudz darba, bet praktiski pēdējā mirklī, kad jau tuvojies iznākumam, visu pārceļ. Beigās gan kopā ar treneri secinājām, ka, iespējams, šāds pavērsiens man ir pat labāks, jo nu ir vairāk iespēju paeksperimentēt treniņos. Šāda apjoma distances ikdienā neveicu. Mans lauciņš ir tradicionālā riteņbraukšana, bet cenšos pielāgoties. Piemēram, nesen piedalījos Latvijas kausa posmā Valkā, bet papildus tam no Kuldīgas un atpakaļ devos ar riteni, lai nodrošinātu lielāku kilometrāžu.
Ārkārtējais stāvoklis valstī manu treniņu procesu neapgrūtināja. Tieši otrādi. Šai ziņā man ir pateicīgs darbs, jo strādāju par sporta skolotāju. No rīta varēju sakārtot visu, kas bērniem uzdots, tad izbraukt treniņu un pēc tam atgriezties, lai turpinātu strādāt ar viņiem. Iepriekš trenēties varēju tikai pēc darba. Kopš marta strādāju gandrīz profesionālā režīmā. Arī tagad, vasarā, kad skolā ir atvaļinājums, varu turpināt to darīt. Man Kuldīgā ir arī ļoti spēcīga treniņu grupa, jo, kamēr nav atsākusies profesionālā riteņbraukšanas sezona, strādājam kopā ar mūsu profesionālajiem šosejniekiem Kristu Neilandu un Viesturu Lukševicu. Braucam kopā un katrs strādājam pie saviem specifiskajiem uzdevumiem. Šobrīd treniņos daudz eksperimentējam ar distanci. Martā veicu 700 kilometru braucienu, maijā – jau 1000 kilometru. Sacensībās garākais posms ir 1364 kilometrus garš. Kā nobraukt tūkstoš kilometru? Nav lielu problēmu tam sagatavoties fiziski. Grūtāk nobriest morāli. Tāpat nav iespējams prognozēt, kā uz to reaģē organisms, jo slodze ir neadekvāta. Astoņos no rīta piecēlos, uzkāpu uz riteņa un uz priekšu! Mēs distanci dalījām trīs posmos. Dienā nobraucu trīspadsmit stundu un atgriezos mājās, jo maijā vēl bija pavēss. Pēc pusstundas pauzes un pārģērbšanās braucu visu nakti, kas ir visgrūtākais, jo nāk miegs. Pēc tam rīta cēlienā jau klājas vieglāk, jo redzi, ka kilometrāža iet uz otru pusi. Ir liela atšķirība, vai vienkārši jāaizbrauc no punkta A līdz Z, vai arī jānobrauc konkrēta kilometrāža. Fakts: jo lēnāk kusties, jo ilgāku laiku pavadīsi uz riteņa. Cilvēki ikdienā parasti brauc ar 20 līdz 25 kilometrus stundā lielu ātrumu, bet, lai sasniegtu 1000 kilometru, vidējais ātrums jātur uz 30 kilometriem stundā.
Redzēt Vladivostoku paša acīm
Esmu gandarīts, ka arī šajā situācijā, kad sacensības pārceltas, atbalstītāji palikuši ar mani. Paldies cilvēkiem, kuri atsaucās aicinājumam mani atbalstīt, jo šādā veidā savācām pusi no iespaidīgās dalības maksas – divdesmit tūkstošiem eiro. Uz manas formas ir visu atbalstītāju vārdi, no kuriem izveidots Latvijas karogs. Arī no treniņu procesa pēc pārcelšanas nekas vējā neaiziet. Ir tikai iespēja sagatavoties vēl labāk. Man šobrīd atliek trenēties. Transsibīrijas braucienā piedalās sportisti no visas pasaules. Ir interesanti, jo tagad jau redzam viens otru. Varam sazināties un sekot līdzi katra gaitām. Varam novērtēt, kā katrs gatavojas. Viņi ir savu valstu labākie ultrariteņbraukšanas sacensību braucēji ar iespaidīgu šādu maču pieredzi. Mēs izceļamies ar to, ka esam atšķirīgi. No viņiem neviens nav šosejas profila braucējs, un domāju, ka to varam veidot kā savu priekšrocību. Iespējams, uz tā rēķina varam kaut ko arī vinnēt. Pirmais mērķis, protams, aizbraukt līdz galam, līdz Vladivostokai. Ko tur? Varbūt nofotografēt kādu japāni. Nezinu, vai man dzīvē kādreiz vēl izdosies nokļūt Vladivostokā vai klātienē skatīt visu šo ceļu gar Transsibīrijas ekspresi. Man tas šķiet saistošs, jo ir samērā netālu. Par to ir diezgan daudz dzirdēts un klausīts. Jāredz paša acīm!