Trīs galvenās pilsētas
Pagājušajā gadā nopirku riteni, un, sākot ar to braukt, process mani aizrāva. Radās ideja divās dienās aizmīties no Rīgas uz Rucavu – to pilnīgi nesagatavojušies izdarījām kopā ar draugu. Nedēļu vēlāk jau izlēmu viens pats vienā dienā aizbraukt no Rīgas uz Liepāju. Joprojām biju pilnīgi negatavs un galā nonācu ļoti švakā stāvoklī. Lai atgūtu spēkus, vajadzēja vairākas dienas. Šo divu braucienu un arī iepriekšējo dzīves piedzīvojumu kopsummā sapratu, ka vēlos izaicināt sevi, pārbaudot, cik esmu spēcīgs gan fiziski, gan mentāli, kā spēju tikt galā ar problēmām. Izaicinājums mani sauca! Tuvojoties jaunajam gadam, biju nolēmis, ka braukšu, nolicis sākuma datumu, kas tolaik bija maija beigās, bet vēlāk to pārcēlu uz 1. jūniju un no 1. janvāra sāku ļoti nopietni trenēties. Šo divu braucienu pieredze deva sapratni, ka bez īpašas gatavošanās to nepaveikt.
Gatavošanās procesa laikā ar velosipēdu braucu katru otro dienu, lai kādi ārā būtu laikapstākļi, jo zināju, ka arī garajā braucienā tos piedzīvošu visdažādākos. Tāpat trīs reizes nedēļā devos skriet. Man ļoti nepatīk skriet, bet radināju sevi pie grūtību pārvarēšanas. Divreiz nedēļā pie fizioterapeita stiprināju dziļos muskuļus un katrā nākamajā treniņā jutu, ka kļūstu arvien spēcīgāks. Ziemā arī izmēģināju ledus peldēšanu – lai psiholoģiski saprastu, kā spēju tikt galā ar nekontrolētu stresu. Katru vakaru Youtube skatījos dažādus video, kur citi cilvēki sevi pārbauda, centos saprast, ko nozīmē uz mēnesi vai ilgāk aizbraukt prom vienam ar savām domām.
Gribēju, lai šis izaicinājums būtu vismaz 2500–3000 kilometru garš, un lēnām nosliecos, ka galamērķim jābūt Romai, jo mums Rucavā saka, ka pasaulē ir trīs galvenās pilsētas – Rucava, Rīga un Roma. Distances garums sakrita, un tagad esmu lepns būt vienīgais rucavnieks, kurš tiešām drīkst lietot šo teicienu.
Velosipēdisti pirmajā vietā
Sākumā par manu plānu zināja tikai daži tuvākie draugi. Kad sāku viņiem stāstīt, kāpēc putenī dodos ārā braukt ar riteni, viņi iepleta acis un guva pārliecību, ka esmu trauks. Pirms brauciena daudzi neticēja, ka man šis ceļš būs pa spēkam, ka nesalūzīšu, jo tomēr neesmu nekāds velosportists. To, ka esmu traks, esmu dzirdējis neskaitāmas reizes. Arī no ceļā satiktajiem cilvēkiem.
Mans mērķis bija pieveikt 3333 kilometrus 40 braukšanas dienās un aptuveni ar piecām atpūtas dienām, bet beigās 38 dienās ar vienu atpūtas dienu veicu apmēram par 100 kilometriem mazāk. Grafiku veidoju, apzinoties savu spēku, – lai labi justos un neaizmirstamākos brīžus arī pagūtu uzfilmēt. Sākotnēji Komoot programmā nospraudu punktu A un punktu B, un tā automātiski izveidoja maršrutu. Tālāk ļoti sīki pētīju katru šī maršruta reģionu, meklējot interesantas apskates vietas, – tās bija manu ikdienas nobraukto kilometru balviņas. Šīs vietas pievienoju programmā, un tā man atkal pārrēķināja maršrutu. Savukārt noslēgumā meklēju arī mazāk zināmās apskates vietas, daudzas no tām sīki pietuvinot Google Maps. Man nebija svarīgi, pa kādiem ceļiem braukt, kur programma aizsūtīja, tur braucu. Tāpēc ceļi bija visdažādākie – ne tikai smalki un kvalitatīvi, bet arī briesmīgi grants ceļi, pa mežiem, dubļiem, dažāda platuma un šauruma takām, pat pa sarežģītu pārgājiena taku, kurā pabraukt nebija iespējams. Jo ceļi bija skarbāki, jo tas bija lielāks izaicinājums un man sagādāja vairāk emociju. Protams, braucu arī pa šosejām, bet ar fūrēm gan reti gadījās saskarties. Varu pateikt, ka Latvija ir ļoti laba vieta, kur trenēties šoseju pieredzei. Ja izdosies izdzīvot Latvijā, tas izdosies arī visā Eiropā. Vismaz tajās valstīs, kur braucu, autobraucēji velosipēdistu lika pirmajā vietā. Ja jutīs, ka nav drošu apstākļu, neviens tevi neapdzīs un bez problēmām tavā tempā aiz muguras brauks pat vairākus kilometrus. Pēc tam arī apsteigšana būs, maksimāli iebraucot pretējā joslā, lai tikai neiztraucētu. Savukārt Latvijā esmu piedzīvojis apdzīšanu, ka mašīnas spogulis no mana riteņa roktura ir tikai desmit centimetru attālumā.
Pieci terabaiti atmiņu
Iebraucot Romā, biju tik ļoti iegājis ritmā, ka man šķita – šī ir kārtējā apskates vieta un jābrauc tālāk. Ritmā bija ļoti grūti ieiet un pēc tam ļoti grūti no tā tikt ārā. Pirmajās naktīs pēc brauciena saskāros ar lieliem murgiem – strauji modos un nesapratu, vai man tagad kaut kur jābrauc. Tieši tāpēc varu teikt, ka par 70% šis bija pārbaudījums tieši psiholoģiski, nevis fiziski – cits lēnāk, cits ātrāk, bet fiziski to spētu izdarīt jebkurš. Galvenais ir noticēt pašam sev. Es sevi psiholoģiski biju gatavojis 3–4 reizes smagākam izaicinājumam, biju noskaņojis smagākiem iespējamiem apstākļiem, lielākiem riskiem.
Spilgtākās emocijas sajutu pēdējos 35 kilometros. Tobrīd jutos fantastiski, apzinoties, cik daudzi cilvēki man seko līdzi, cik daudzus esmu aizrāvis. Man vienmēr ļoti lielu prieku sagādājis tas, ka, darot no sirds, spēj kādu iedvesmot. Kad redzēju, cik daudzi ir aizrāvušies ar manu piedzīvojumu, jutos ļoti emocionāli. Visu ceļu iemūžināju ar dažādām ērtām kamerām un dronu. Daudz parādīju sociālo tīklu īsajos stāstos, bet vēl daudz vairāk neparādīju, tāpēc vēlos radīt dokumentālu filmu. Vēlos cilvēkus iedvesmot, lai viņi ne tikai sapņotu, bet arī tiektos pēc saviem sapņiem. Jebkuru mērķi varam sasniegt ar pareizu domāšanu un koncentrēšanos. Tomēr mūsdienās cilvēki spēj koncentrēties tikai uz trim sekundēm, un tas ir skumji. Šis brauciens bija 39 dienas ilga koncentrēšanās, liela cīņa ar sevi un savām domām. Gribu katram izstāstīt, ka varam izdarīt lielas lietas, ja paši sev noticam.
Nākamais piedzīvojums vēl nav izdomāts un tik drīz arī nebūs, jo vispirms vēlos pilnībā izdzīvot šo. Tagad mani šis izdzīvošanas process gaida, vēlreiz skatoties uzņemtos videomateriālus. Man līdzi bija piecus terabaitus liels cietais disks, un tas ir gandrīz pilns – materiālu ir daudz. Dzīvoju pēc principa neko neplānot uz priekšu, viss notiks pats no sevis. Gan jau šis ceļojums mani aizvedīs jaunos piedzīvojumos.