Pirmais prezidents – Andris Ameriks
Nav vienota viedokļa, kur radies florbols. Pirmā mūsdienu spēle notika 1968. gadā Gēteborgā, bet Kanādā un ASV ļoti līdzīgs sporta veids spēlēts jau piecdesmitajos gados. Kanādā tas tolaik dēvēts par ball hockey jeb bumbas hokeju, bet ASV par Cosom hokeju nūju ražotāja Cosom vārdā. Pašreizējie sporta veida noteikumi uzrakstīti 1979. gadā Zviedrijā, kad arī tika izveidots pirmais klubs.
"Padomju laikā darbojos komjaunatnē, un, kad sākās pārmaiņas, pie manis atbrauca vairāki zviedri, viens no viņiem nodarbojās ar sporta veidu, kuru mēs Latvijā vēl nepazinām," stāsta viens no florbola ieviesējiem Latvijā Andris Dzenis. "Viņš mums uzdāvināja somu ar nūjām, nedaudz bumbiņu un teica, lai spēlējam, ka tas esot interesants sporta veids. Šis ekipējums pāris gadu pie manis un kolēģa Jāņa Kivkuļa no Latvijas Jaunatnes progresa savienības (LJPS) nogulēja bez kustības, jo neviens īsti nezināja, kas tas ir, bet tad pēkšņi parādījās pirmās spēles, jo arī treneris Gints Bikars bija ticis pie inventāra, apguvis kādus noteikumus un sācis spēlēt."
Līdz ar to Dzeņa un Kivkuļa duets 1993. gada 11. decembrī Ādažu sporta namā nodibināja Latvijas Florbola (grīdbumbas) savienību. Pirmie trīs klubi bija no LJPS, bet par organizācijas prezidentu kļuva LJPS valdes priekšsēdētājs Andris Ameriks, kurš amatā pavadīja vairāk nekā trīs gadus. "Drīz vien viņš iekļuva Saeimā, un mums bija savs cilvēks parlamentā. Pēc viena no čempionātiem pat bija pieņemšana," atceras Dzenis, kurš pats kļuva par savienības viceprezidentu.
"Pirmajos gados bija liels entuziasms, bet naudas nebija. Zviedri, piemēram, ieteica sacensībās vākt tukšās alus un limonādes bundžiņas, bet pēc tam nodot," stāsta Dzenis, uzsverot, ka, neskatoties uz spiedīgo finansiālo situāciju, florbols Latvijā strauji attīstījās. "Cilvēki nāca, viss auga. Līdz ar to arī veidojās izlases." Tā 1995. gadā Latvijas vīru izlase izcīnīja septīto vietu vēsturē otrajā Eiropas čempionātā, paralēli starptautisko debiju piedzīvojot arī dāmu izlasei, kuras Alfrēda Kundziņa vadībā kontinenta meistarsacīkstēs (sieviešu konkurencē tās bija tikai pirmās) tāpat tika pie septītās vietas. Dzenis lepojas, ka 1997. gadā Lahti Zviedrija, Somija, Šveice un Latvija spēlēja florbolu Pasaules spēlēs, kas tur bija iekļauts paraugdemonstrējumu programmā. Tieši 20 gadu vēlāk florbols Pasaules spēlēs debitēja kā pilntiesīgs sporta veids.
"Sāku studēt LSPA. Tur bija dažādi sporta veidi, nesen ienācis arī florbols. Ļoti gribēju spēlēt handbolu, bet vienā nodarbībā mūs priekšā sagaidīja florbola nūjas. Teica, ka varam pamēģināt. Tā mēģinu vēl līdz šim brīdim," stāsta viena no leģendārākajām Latvijas dāmu florbolistēm Liene Adamane, kura piedalījusies septiņos pasaules čempionātos, bet Latvijas Virslīgā spēlē joprojām. Atceroties tā laika domas, Adamane raksturo, ka florbolu viņa uzskatījusi par kaut ko jaunu, nebijušu un agresīvu. "Tiem laikiem tas likās wow. It kā saka, ka florbols ir maigākais sieviešu sporta veids, bet es to tā nesauktu."
Dzīvošana Baltajā kazā
"Uzņemšanās rīkot pasaules čempionātu, protams, bija avantūra – mums nebija nekādas iepriekšējas pieredzes rīkot lielus starptautiskus turnīrus. Tomēr bijām ieskrējušies un pieteicāmies. Bija doma, ka naudu tik daudz nevajadzēs, bet, kā parasti, vajadzēja vairāk. Šodienas izpratnē būtu nepieciešami vairāki simti tūkstošu, tolaik mums bija 20 000 latu no Rīgas domes un 8000 no Latvijas Sporta pārvaldes," atceras 2001. gadā Rīgā notikušā trešā pasaules čempionāta florbolā sievietēm galvenais organizētājs Dzenis, uzsverot, ka virzītājspēks rīkošanā bijusi vēlme popularizēt sporta veidu. "Domājām sarīkot Ķīpsalas izstāžu centrā vai Rīgas sporta manēžā, bet kaut kas nojuka. Kopumā tolaik potenciālajās norises vietās bija liels deficīts. Tad parādījās Gints Lazdiņš, kurš darbojās Skonto hallē, un ieteica taisīt tur. Tas bija diezgan veiksmīgs risinājums – pašā Rīgas centrā, neko nevajadzēja pārbūvēt. Vienīgi grīda nebija ideāli gluda, tāpēc likām saliekamo grīdu, kurai virsū klājām florbola segumu. Tāpat par maz bija gaismu un vajadzēja arī saliekamās tribīnes."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!