Iemācīties skriet ar rokām
12 gadus mācījos Salacgrīvā, paralēli trenējoties vieglatlētikā pie Rasmas Turkas, bet, kad sāku studēt Rīgā, meklēju jaunu treneri un izlēmu par labu Mārītei Lūsei, kuras pakļautībā esmu jau trīs gadus. Biju Latvijas līmeņa 100 un 200 metru skrējēja, savulaik arī izpildīju Eiropas U18 čempionāta normatīvu, bet rezultāts nebija augstvērtīgs. Ieteikumus, ka vajadzētu pāriet uz 400 metriem, esmu saņēmusi vairākkārt. Pirmoreiz tas notika vēl Salacgrīvā, un arī trenere Lūse šādu domu izteica pirms gada vai diviem. Tomēr nejutos par sevi droša, tāpēc vairs par to nerunājām. Visi vieglatlēti zina, ka 400 metru ir viena no grūtākajām disciplīnām – tajā jau no pirmajiem metriem jāuzņem tāds pats ātrums kā 200 metros, bet atšķirība ir tā, ka jānoskrien divreiz tālāk. Pienskābes kājās sarodas ļoti ātri un pēdējos 100 metros, kad kājas jau sāk piegurt, lai ātrumu noturētu, īpaši jāpiedomā pie strādāšanas ar rokām. Zināju, cik tas ir grūti, un nebiju pārliecināta, vai esmu tam gatava. Pēdējos gados man bija daudz traumu, tāpēc sev neticēju. Tomēr pavasarī aizvadīju ļoti labu treniņnometni Liepājā, trenere juta, ka manī ir potenciāls kam vairāk, tāpēc atkal izteica ideju par 400 metriem, kaut gan sākumā tai ļoti pretojos. Savā karjerā garo sprintu biju veikusi tikai vienreiz, 2015. gadā noskrienot 4x400 metru stafeti. Lai šis jautājums sāktu kustēties uz priekšu, viņa ieteica, ka es varētu kā 4x400 metru skrējiena rezerviste aizbraukt uz Eiropas komandu čempionātu. Sapratu, ka ir liela iespēja, ka nemaz neskriešu, tāpēc piekritu. Tomēr Sindija Bukša 200 metros guva traumu un man vairs nebija izvēles – vajadzēja doties uz startu. Noskrēju, sajutu pārliecību, un nonācām pie secinājuma, ka jāpamēģina 400 metru arī individuāli.
Pirms Eiropas komandu čempionāta biju pilnīgi droša, ka nedēļu vēlāk gaidāmajā Latvijas čempionātā veikšu 100 un 200 metru. Tomēr stafetes video atkārtojumā un treneru uzņemtajā laikā bija redzams, ka manī slēpjas vēl neatklātas rezerves. Arī pati jutos labi. Biju ieguvusi pārliecību, kā man tik ļoti trūka.
Atvadas jāatliek
Latvijas čempionātā mērķus pati sev neizvirzīju, jo citreiz, ja ļoti gaidi, saņem mazāk. Zināju, ka darbs ir ieguldīts, tāpēc vienkārši gribēju iet un noskriet. Brīvi un ātri. Finiša rezultāts bija 54,14 sekundes. Es to tiešām negaidīju! Arī trenere bija šokā. Guvu vēl vienu ļoti lielu motivācijas grūdienu, un atpakaļceļa vairs nav – 400 metri ir kļuvuši par manu disciplīnu. Pirms sezonas bija doma, ka šis varētu būt mans pēdējais gads vieglatlētikā, ka tieši Latvijas čempionātā, iespējams, noslēgšu karjeru. Pēdējos gados rezultāti nebija iepriecinoši, motivācija ieguldīt smago darbu sāka zust, tāpēc biju lēmusi šo gadu vienkārši izbaudīt. Tomēr viss izvērtās pilnīgi citādi. Jo mazāk gaidīju, jo vairāk sanāca.
Ar Latvijas čempionāta rezultātu izpildīju arī Eiropas U23 čempionāta normatīvu. Tallinā pirms priekšskrējiena jutos ļoti labi un to varēja redzēt arī rezultātā – 53,44 sekundes. Savukārt pēc skrējiena biju ļoti nogurusi, jo izliku sevi pilnībā. Atradusi savu disciplīnu Šovasar sava mūža pirmajā individuālajā 400 metru skrējienā uzreiz kļuvu par Latvijas čempioni. Ļoti ilgi baidījos no šīs garā sprinta distances, kas vieglatlētikā tiek uzskatīta par vienu no smagākajām, bet veiksmīgie rezultāti parāda, ka atpakaļceļa man vairs nav – esmu atradusi savu disciplīnu. Pusfināls sekoja uzreiz nākamajā dienā, bet, tā kā mans ķermenis pie šīs distances vēl nav pieradis, šoreiz jau iesildoties jutos sagurusi. Skriet 400 metru divas dienas pēc kārtas bija ļoti sarežģīti. Par nesasniegto finālu ir maza rūgtuma sajūta, bet nevaru sev neko pārmest, jo čempionātā nemaz nebiju plānojusi nonākt.
Eiropas U23 čempionātā no Latvijas augstākās vietas sasniedza Rūta Kate Lasmane un Kristīne Blaževiča. Ļoti liels prieks, ka mums ir daudzsološas sportistes. Prieks sekot viņu rezultātiem, viņām abām ir lielas iespējas labi nostartēt nākamajās olimpiskajās spēlēs. Priecājos, ka mums ir sportisti ar potenciālu. Tādu diemžēl nav daudz, bet prieks, ka vispār ir.
Ar vieglatlētiku nenopelnīsi
Šogad pabeidzu trešo kursu Rīgas Tehniskajā universitātē, bet vasarā izeju praksi. Cenšos skolu un darbu apvienot ar treniņiem. Prioritāte man ir mācības, jo vieglatlētikā nav lielu iespēju nopelnīt, tomēr arī nevēlos vieglatlētiku nolikt malā pavisam – mīlestība ir pārāk spēcīga. Esmu sajutusi Eiropas lielo maču garšu un gribētu vēl tādos piedalīties. Šobrīd, protams, turpināšu trenēties un skatīšos, kādas būs iespējas apvienot studijas, darbu, treniņus. Ceru, ka man izdosies uzrādīt augstvērtīgus rezultātus. Izbaudu visu, kas man ar šiem nupat sasniegtajiem rezultātiem tiek sniegts. Ar nepacietību gaidu Tokijas olimpiskās spēles, kurās sekošu līdzi ikvienam Latvijas sportistam, bet, protams, visvairāk vieglatlētiem. Turēšu īkšķus par visiem latviešiem, kuri spējuši izpildīt normatīvu un nokļūt olimpiskajās spēlēs. Diemžēl vieglatlētikai Rīgā joprojām ir neapmierinoši apstākļi, īpaši ziemā, trenēšanās iespēju ir ļoti maz. Nacionālajā sporta manēžā ziemā ir slikti apstākļi un ļoti daudz cilvēku, tāpēc regulāri dodamies uz nometnēm Igaunijā vai Liepājā. Par vasaru un iespējām Arkādijas stadionā nevaru sūdzēties, bet ziemā gan ir slikti. Ar nepacietību gaidu solīto vieglatlētikas manēžu pie Daugavas stadiona, bet šķiet, ka savas sporta karjeras laikā to nesagaidīšu.