Tālāk paša Teodora Ķirša rakstītais: "Mēs soli pa solim minam pēdējos metrus. Priekšā Imants, tūlīt aiz viņa es. Tā arī būtu gājuši. Tad pārdesmit soļu līdz virsotnei Imants nometas uz ceļa, meklē aparātu un saka: "Ej augšā un nofilmē." Es brīdi svārstos, jo paredzu muļķīgo – kurš pirmais? Tad man ir gatavs savs plāns, un es dodos augšup. Top reportāža no pašas virsotnes. Kamera niķojas, un es metu tai mieru, paeju pretī Imantam. Aplieku roku ap pleciem un velku augšā. Viņam par pārsteigumu. Bet… Filmējot biju nostājies pāris pēdu zem paša augstākā valnīša. Tagad precīzi ritmā mūsu zābaki vienlaikus skar pašu augstāko punktu uz Zemes. Tāpēc ne tikai pēc būtības, bet arī faktiski, praktiski, tehniski, teorētiski un jebkādā citādā veidā mēs šo vietu sasniedzām reizē. Sagrābstu kabatā rāciju. Virsotnes runa nav sagatavota, tāpēc ēterā atskan: "(..) Varat darīt zināmu, ka piecpadsmitos un piecpadsmit minūtēs." Kaklā kamols. Maza pauze tā norīšanai, un seko vārdi: "Augstāk nav kur kāpt!""
Tīģera ķepas valdzinājums
Tiesa, piecus gadus iepriekš, 1990. gada 13. maijā, Everesta virsotni (8848 metrus virs jūras līmeņa) sasniedza latviskas izcelsmes amerikānis Eds Viesturs. Trīs dienas vēlāk Everestā mātes šūtu Latvijas karodziņu uznesa ASV dzimis latvietis Andris Lapkašs. Viņi šos panākumus guva starptautisku ekspedīciju sastāvos. Lapkašs strādāja par augstkalnu gidu un Everestā uzkāpa vēl divas reizes, bet Viesturs kļuva par divpadsmito cilvēku pasaulē, kurš
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!