PARĪZES PIRMĀ PIEREDZE JĀSLĪCINA
Pēc Pirmā pasaules kara atjaunojās sporta dzīve nu jau neatkarīgā Latvijā, un 1920. gada vasarā Armijas sporta savienība (tolaik lielākā un aktīvākā sporta biedrība valstī) nosūtīja vēstuli uz Antverpeni, kurā lūdza iespēju Latvijas sportistiem piedalīties olimpiskajās spēlēs. Jūlija beigās Rīgā pat notika olimpiskās pārbaudes sacensības vieglatlētikā un svarcelšanā, taču 31. jūlijā laikrakstos parādījās sarūgtinoša informācija: "Mūsu sportsmeņi nevar piedalīties VIII Vispasaules olimpiādē – tikai delegāti no Olimpiskās komitejas var pieteikt uz olimpiskām sacīkstēm savu tautu." Latvijai savas olimpiskās komitejas vēl nebija. 1922. gada 23. aprīlī 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrības telpās tika nodibināta Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), un 1923. gadā tā saņēma Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) paziņojumu par Latvijas uzņemšanu olimpiskajā saimē, kas deva iespēju sportistiem startēt olimpiskajās spēlēs. Pirmo reizi zem sava karoga Latvijas komanda piedalījās 1924. gada sākumā Šamonī pilsētā Francijā notikušajā Ziemas sporta nedēļā, ko organizēja saistībā ar tajā pašā gadā gaidāmajām VIII Olimpiādes spēlēm. Uz starta izgāja divi mūsu sportisti – distanču slēpotājs Roberts Plūme un ātrslidotājs Alberts Rumba. Vēlāk SOK šīs sporta sacensības noteica kā I ziemas olimpiskās spēles. Uz VIII Olimpiādes spēlēm Parīzē 1924. gadā devās daudzskaitlīga komanda – 41 sportists ar delegācijas vadītāju Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētāju Jāni Dikmani priekšgalā. Piedalījās 15 futbolistu, desmit vieglatlētu, seši cīkstoņi, četri svarcēlāji, divi bokseri un četri riteņbraucēji. Atklāšanas ceremonijā 1924. gada 5. jūlijā Latvijas sportisti stadionā iesoļoja, tērpušies tumši zilos uzvalkos, gaišām salmenīcām galvā un nacionālajām krāsām uz apģērba.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!