Par derbiju nedomājām
Pirms Rīgas derbija bijām uzvarējuši visās septiņās Virslīgas spēlēs – uzvara sekoja uzvarai. Bijām uz emocionāla pacēluma viļņa. Gājām tikai uz priekšu. Pirms derbija spēlējām pret Daugavpili un Metta, tā ka par tikšanos ar Riga nemaz nedomājām. Protams, zemapziņā zinājām, ka tā būs pirmā apļa svarīgākā spēle, jo viņi ir mūsu tiešie konkurenti. Varbūt treneris Viktors Morozs iepriekš nedaudz rotēja spēlētājus, domājot tieši par maču ar Riga, lai mēs nebūtu pārāk saguruši. Bet vienalga lielākais fokuss vienmēr ir uz katru nākamo maču. Jā, ik pa brīdim parunājam par Riga spēlēm un to, kā viņi izskatās laukumā. Tomēr nav tā, ka jau divas nedēļas iepriekš domātu par šo maču. Ja tā būtu, mēs noteikti nebūtu ieguvuši maksimālo punktu skaitu pret Daugavpili vai Metta. Katra no šīm spēlēm bija sarežģīta, un uzvaras nenāca viegli. Liela daļa teiks, ka spēlēt tik blīvā grafikā ir grūti, bet vienalga tas ir patīkamāk nekā trenēties. Ja gadās neveiksmīgs mačs, pēc trim dienām ir iespēja reabilitēties. Viss ātri mainās.
Bijām gatavi
Protams, pirms Rīgas derbija bija spiediens. Visi gaidīja šo maču, tajā daudz kas izšķīrās. Ja mēs būtu vinnējuši, būtu priekšā vismaz par sešiem punktiem. Treneris pareizi pateica – viņam šādām spēlēm ir daudz vieglāk gatavoties, jo komanda nav īpaši jāmotivē. Bijām gatavi. Pret vājākiem pretiniekiem komanda citreiz nenoskaņojas, bet šādos mačos tas vienkārši nav iespējams. Tikai jāizdomā spēles plāns, un viss pārējais atkarīgs no mums. Gan RFS, gan Riga spēlē ļoti līdzīgu futbolu, tāpēc pārsteigt bija grūti. Mēs cīņassparā nezaudējām. Viņiem atsevišķos brīžos paveicās, savukārt mums ne. Spēle bija līdzīga, viss izšķīrās sīkumos. Mums nepaveicās, kad Tomislavs Šaričs iesita bumbu savos vārtos. Nav viņam ko pārmest, tā futbolā gadās. Sava veiksme ir jānopelna. Iespējams, kaut ko neizdarījām līdz galam un tāpēc to nenopelnījām. Grūti teikt, vai epizode ar Šariču bija izšķiroša, bet tas jūtami ietekmēja spēli. Līdz tam rezultāts bija 0:0 un cīņa laukumā – līdzīga. Beigties varēja visādi. Mums šajā spēlē bija mazāk vārtu gūšanas iespēju nekā pretiniekiem. Domāju, tas bija tāpēc, ka Riga nospēlēja super disciplinēti. Viņi vienmēr paspēja atgriezties aizsardzībā. Bieži vārtus gūstam pēc ātriem pretuzbrukumiem, bet Riga zināja šo mūsu ieroci un pēc sava uzbrukuma aizsardzībā atgriezās ļoti disciplinēti. Varbūt varējām uzbrukumā spēlēt nedaudz agresīvāk. Tomēr tas arī bija pretinieku nopelns. Par viņu sniegumu Rīgas derbijā varu teikt tikai labus vārdus.
Šariču krustā nesita
Pēc derbija bija divējāda sajūta. It kā centies, bet šķita, ka darbs nav paveikts līdz galam. Tabulā bijām ieguvuši trīs punktu pārsvaru, ko pēc Rīgas derbija zaudējām. Viss sākas no jauna. Pēc mača Šariču krustā nesitām. Nevar neko pārmest, neviens jau negrib iesist bumbu savos vārtos. Tā gadās, un tas var notikt jebkurā spēlē un ar jebkuru futbolistu. Turklāt Šaričs aizvadīja ļoti labu spēli un ir viens no mūsu līderiem. Pēc šādiem mačiem pēc iespējas ātrāk jāpārslēdzas uz nākamo. Cerams, uzvaru sērijas sekos arī turpmāk. Pagājušajā gadā bija līdzīga situācija, kad sezonu iesākām ar septiņām uzvarām, bet tad zaudējām Ventspilij un iekritām bedrē. Šoreiz sajūta ir citāda. Toreiz ventspilniekiem zaudējām bez variantiem! Pret Riga tā nebija. Vienkārši tā ir ļoti laba komanda, bet šajā spēlē varējām gan vinnēt, gan zaudēt. Šī situācija man neatgādina pērno gadu. Toreiz arī komandas iekšienē varēja just, ka parādījusies bedre. Negribu teikt, ka Virslīgas čempiontitula likteni izšķirs Rīgas klubi, par to varētu runāt tikai pēc otrā riņķa