Spīts atvest uz Latviju
2012. gada vasarā, pateicoties savai deju pasniedzējai, nonācu nometnē Igaunijā, kur bija ieradusies meitene no ASV un sāka igauņu deju grupai mācīt akrobātiku un celšanu. Man tas šķita ļoti aizraujoši. Vienmēr esmu vēlējusies dzīvē meklēt savu ceļu, kaut kā izcelties. Nebiju redzējusi, ka Latvijā kāds ko tādu darītu, man bija brīvs laiks un milzum daudz enerģijas, tāpēc izlēmu mēģināt. Pārliecināju RTU sporta klubu un tā pretimnākošo vadītāju, saņemot atļauju vākt komandu, turklāt man arī piešķīra zāli. Tobrīd man nebija konkrētas vīzijas par nākotni, vienkārši vēlējos darīt ko citādāku un elpu aizraujošu, uzskatīju, ka tas ir forši un cilvēkiem jāredz. Ļoti bēdātos, ja Latvijai kaut kas šāds paietu garām.
Sākumā RTU Cheer sastāvā bija tikai meitenes, tomēr bijām redzējuši, kā klājas igauņiem – meitenēm vienmēr paies ilgāks laiks, līdz varēs citas uzcelt gaisā. Jā, viņas to spēj un mums ir daudzas lieliskas meitenes, kuras grupu trikā paveic to pašu, ko puiši, tomēr pārsvarā gadījumu viņas neatnāk tik spēcīgas, ka var pietupties ar 50–60 kilogramu svaru stieni. Kad piesaistījām puišus, varējām sākt mēģināt sarežģītākus trikus. Kā šos pirmos puišus pārliecinājām?
Aptuveni pusgadu pēc RTU Cheer dibināšanas, mēs, vairākas meitenes, paralēli dodoties uz akrobātikas nodarbībām, redzējām, ka tur trenējas arī viens puisis. Beidzot saņēmāmies viņu uzrunāt un piespiedām atnākt uz karsēju treniņu. Soli pa solim, un tagad viņš ir mans vīrs, bet tieši viņš bija viens no pirmajiem puišiem, kurš pievienojās un palīdzēja salauzt stereotipu. Pirmos trīs gadus celšanu un akrobātiku miksējām ar dejošanu, līdz sapratu – ja kādreiz gribam kaut ko sasniegt, nepieciešams darīt citā līmenī. Izvēle krita uz akrobātisko pusi.
Ceļš līdz zeltam
2016. gadā pirmoreiz devāmies uz starptautiskām sacensībām. Bijām saskatījušies visādus video, samācījušies trakus trikus un domājām, ka nu tikai parādīsim. Tomēr Somijā palikām pēdējā vietā, jo izrādījās, ka puse no mūsu trikiem ir nelegāli. Tobrīd nezināju, ka eksistē noteikumi, kuros viss sīki un smalki aprakstīts. Tie ir līdzīgi kā daiļslidošanā vai vingrošanā. Viena priekšnesuma garums sacensībās ir divas minūtes un 15 sekundes un katrs triks dod noteiktu punktu skaitu – jo tas izdodas sarežģītāks, jo punktu vairāk. Visam pamatā ir vienkārša matemātika, jāizpilda maksimāli daudz vissarežģītāko lietu, kas turklāt nedrīkst atkārtoties.
Iemācījāmies noteikumus, apguvām tehniku un 2017. gadā devāmies uz Čehiju debitēt Eiropas čempionātā, daudziem mūsu dalībniekiem pirmoreiz mūžā ar asarām acīs uzvelkot Latvijas formu. Vēl pēc diviem gadiem Eiropas meistarsacīkstēs Sanktpēterburgā kļuvām par vicečempioniem savā klasē, bet tad nāca pandēmija un sacensību apritē atgriezāmies vien pērnvasar Eiropas čempionātā Atēnās. Mums bija izdevies savākt fantastisku komandu ar spēcīgiem un motivētiem cilvēkiem. Pusfinālā savā Senior Team Coed Elite L5 klasē uzrādījām otro labāko rezultātu, bet finālā bijām pirmie un kļuvām par uzvarētājiem.
L5 grupa ir otrs augstākais līmenis un spēcīgāka ir tikai premjerlīga, kurā tagad esam iekļuvuši. Premjerlīgā jāizpilda vēl sarežģītāki triki – līdz šim no cilvēkiem drīkstējām veidot tikai divstāvīgas konstrukcijas, bet tagad mums tās jābūvē trīsstāvīgas, kas ir bīstamāk un izaicinošāk. Tomēr ļoti daudzus sportā notur tieši šis adrenalīns, vēlme eksperimentēt un darīt to, kas liekas ārpus spēju robežām. Katru reizi, kad paveic ko jaunu, azarts tikai pieaug.
Pēc desmit gadiem korī
Interesanti aizdomāties, vai cilvēku spējām ir robežas. Kad pirmoreiz biju ASV kā 2016. gadā dibinātās Latvijas Karsēju sporta federācijas prezidente, skatījos uz turienes sportistiem, un viņu paveiktais man likās ļoti iespaidīgs. Šķita, ka Latvijā nekad nespēsim izdarīt ko līdzīgu. Pagājuši četri gadi, un viss mainījies. Spilgts piemērs ir meitene, kura uz RTU Cheer atnāca pēc desmit gadu dziedāšanas korī. Tagad viņa ir viena no labākajām lidotājām ne tikai Latvijā, bet pat starptautiskā līmenī. Mums ir ļoti daudz piemēru, ka, kaut arī karsēju sports pirmoreiz izmēģināts tikai 20 gados, tajā ārkārtīgi iemīlas, veltot tam visu savu brīvo laiku un kļūstot par izcilnieku. Cilvēki ar milzīgu gribasspēku ir traki.
Paralēli esam sapratuši, ka, ja vēlamies būt laba līmeņa sporta komanda, nevaram piesaistīt tikai studentus – naivi paļauties, ka divdesmitgadnieki ātri iemācīsies tehniku. Tāpēc jau pirms pāris gadiem izveidojām junioru sastāvu, kurā tagad uzņemam bērnus no 12 gadu vecuma. Šī ir pirmā sezona, kurā labākie juniori pārnākuši uz izlases komandu, un tas dod milzīgu grūdienu it visiem, jo pievienojas jaunieši, kuri jau zina sportu un no tā nebaidās. Parasti septembrī uz pirmo RTU Cheer treniņu atnāk ap 50 cilvēkiem, bet, kad viņi sīkāk iepazīst, kas jāpaveic, ap gadu miju paliek vairs tikai kādi 20. Tomēr šoreiz mums pirmoreiz janvārī bija virs 30 cilvēkiem. Stratēģiju esam mainījuši arī junioru komandā, kas šobrīd nevis koncentrējas uz sarežģītiem trikiem, bet attīsta pamata lietas un fizisko sagatavotību. Tas ļāvis sastāvam saglabāties plašākam nekā iepriekš un domājam, ka nākamgad juniori sasniegs vairāk, jo attīstība būs notikusi lēnāk, bet pilnvērtīgāk.
Ar trīcošām rokām
Izcīnot Eiropas čempionu titulu, kvalificējāmies pasaules meistarsacīkstēm, kas jau aprīlī risināsies Orlando. Mūsu mērķis ir iekļūt finālā jeb labāko desmitniekā (pērn šajā grupā piedalījās 18 komandu). Esam spējīgi to paveikt, jo sastāvs ir ļoti labs – ar mērķi piedzīvot pasaules čempionātu atgriezušies pat dalībnieki, kuri trenējās pirms pieciem gadiem, tāpat mūsu rindās ir divas Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas studentes no Vācijas ar desmit gadu ilgu pieredzi karsēju sportā.
Diemžēl Latvijā mums joprojām nav sekotāju. Esam centušies braukt pie citām komandām, nezinu, kāpēc tas nav iestrādājies. Gadās, ka bērnus tas interesē, bet treneri nobīstas. Viņi baidās riskēt no vienkāršas dejošanas pāriet uz ko spēcīgāku. Nenoliegšu, mūsu priekšnesumi ir bīstami, tāpēc ļoti lielu vērību veltām piesardzības jautājumiem. Uzmanīgi sekojam līdzi, lai katrs pareizi iesildītos, zinātu tehniku, ikvienu mazo niansi. Diemžēl pat ar to visu gadās, ka uz treniņiem jābrauc neatliekamajai palīdzībai.
Pati nozīmīgākā karsēju sportā ir savstarpēja uzticēšanās. Nav aprakstāma sajūta, kad priekšnesuma laikā pagājusi pirmā minūte, bet tev vairs nav spēka. Tobrīd palīdzi kādu pacelt gaisā un ceri, ka viņš visu izdarīs pareizi. Tikmēr šis cilvēks augšā absolūti ignorē, ka tu viņu cel ar trīcošām rokām. Viņš gaida, kad tiks pamests, un pēc brīža nokrīt tieši tajā vietā, kur vajadzēja. Tā ir eiforiska bezspēka sajūta un savstarpēji rada nākamā līmeņa uzticēšanos. Labi, es viens nevaru, bet, ja esi man blakus un jūtu, ka cīnies līdz galam, arī pats nepadošos! Parasti mūsu priekšnesumos otrā minūte tiek aizvadīta, pateicoties spītam, jo zini, ka ir 20 citu cilvēku, kuri sagaida, ka izdarīsi. Esam ļoti raiba komūna, kas sastāv no arhitektiem, būvinženieriem, programmētājiem, juristiem un visdažādāko citu profesiju pārstāvjiem, kuri vakaros pārtop par karsējiem, mētājot cilvēkus. Tas ir dzīvesveids.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Sporta Avīze 2023. gada februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!