IESPĒJA, KAS JĀIZMANTO
"Pirms izšķirošās kvalifikācijas kārtas bijām jau nodrošinājuši dalību vismaz Konferences līgā, kas ir vienu līmeni zemāks turnīrs. Tur klubs spēlēja jau pirms diviem gadiem. Neslēpšu, iekšēji bija arī pārdomas, ka zemākā līmenī varbūt mēs iegūtu vairāk iespēju izcīnīt punktus, gūt uzvaras un pretendēt uz iekļūšanu izslēgšanas turnīrā, taču tad ieraudzījām, starp kādām komandām varam tikt Eiropas līgā – tur praktiski visi klubi ir slaveni, visi ar lielu vēsturi, vairāki no tiem vinnējuši Eiropas līmeņa sacensības. Skaidrs, ka tā bija iespēja, kuru jācenšas izmantot. Kas zina, kad mums tāda vēl būs? Es pats apzinos, ka karjera man iet jau uz otru pusi, tāpēc vēlos izbaudīt katru spēli pret tāda līmeņa pretiniekiem.
Jau mirklī, kad pirmo reizi analizējām APOEL komandu, novērtējām, cik spēcīgs ir tās sastāvs. Tur džekiņi ir spēlējuši Eiropas top5 līgu vadošos klubos, viens pat Vācijas izlasē bijis. Likās ļoti jaudīga komanda, individuāli spēcīgi spēlētāji. Gatavojāmies ļoti sarežģītām spēlēm. Sākums arī bija pasmags, jo pirmajā mačā Rīgā viņi uzreiz pārņēma bumbas kontroli, izdarīja spiedienu, taču pēc tam cīņa izlīdzinājās, iesitām vārtus, tad vēl vienus. Patiesībā savās mājās spēlējām tiešām labi, pat pārsteidzoši labi. Arī otrajā puslaikā viņiem ļoti labu momentu nebija. Tie vārti, kurus Rīgā ielaidām, bija drīzāk mūsu pašu nelaimes gadījums pēc standartsituācijas. Godīgi sakot, pirms pirmā mača likās, ka būs smagāk. Jau tad mums stāstīja, ka izbraukumā – tur gan gaida elle futbola laukumā, liels karstums un tūkstošiem pret mums noskaņotu agresīvu līdzjutēju."
SADZIRDĒT BLAKUS ESOŠO
"Bija, bija tā ellīte. Jau tad, kad izgājām uz iesildīšanos, viņu fani uzreiz lika saprast, ka šeit mums neko labu nevēl. Troksnis, ūjināšana, izsvilpšana, pēc tam gaviles, kad iesildīties iznāca Kipras komanda. Mani tāda atmosfēra no līdzsvara neizsit. Pat foršāk ir spēlēt izcilā futbola atmosfērā. Pat tad, ja atbalstīti tiek pretinieki, tas tāpat dzen uz priekšu. Man šķiet, ka pretiniekiem tas viss pat traucēja vairāk. Cik atceros, īpaši spēles sākumā viņi šķita saspringti, sasaistīti. Varbūt juta pārāk lielu spiedienu no tiem pašiem faniem vai varbūt no kluba vadības. Ķermeņa valoda bija bez brīvības sajūtas. Tad arī sapratām, ka šī ir mūsu iespēja.
Pretinieku līdzjutēji spilgtākajā atmiņā ir no pendeļu sērijas. Man bija jāsit pirmais vienpadsmitnieks, un troksnis pie vārtiem bija tāds, ka vispār nedzirdēju, ko tiesnesis saka, lai gan viņš stāvēja tieši blakus. Pat svilpi pirms sitiena nedzirdēju. Gaidīju, gaidīju un tad tikai ieraudzīju, ka viņš ar žestu rāda – varu izpildīt sitienu. Pūlis aiz vārtiem ārdījās, svilpa, ūjināja, visu ko rādīja. Kaut ko rādīja arī vārtsargs. Centās provocēt, rādot, kur, viņaprāt, es sitīšu, un vēl stāvēja mazliet uz vienu pusi. Līdzīgi bija arī pirmajā spēlē Rīgā. Tas šķita jocīgi, bet es situ tur, kur biju jau izdomājis. Zināju, ka viņš parasti cenšas lēkt uz stūriem, tāpēc bumbu raidīju vārtiem pa vidu. Tā bija pirmā pendele sērijā, un šāds sitiens pa vidu viņu varēja arī izsist no līdzsvara.
Pirms tam guvu vārtus pirmajā puslaikā, taču iesitām tajā laukuma pusē, kur tribīnēs bija mūsu fani. Uzreiz skrēju pie Roberta Savaļnieka, kurš to stūra sitienu izpildīja, turpat arī nosvinējām. Ievēroju, ka tobrīd stadionā bija savāds klusums, apjukums. Vēlāk, kad viņi izlīdzināja rezultātu, tad gan pretinieku fani ieslēdzās pa īstam, bet pēc otro vārtu guvuma jau likās, ka tribīnēs ir sākusies ballīte.
Šis mums bija ļoti sāpīgs brīdis, jo ritēja pamatlaika pēdējās sekundes. Pretinieku spiediens bija milzīgs. Pirms papildlaika treneris centās uzmundrināt, teica, ka jāparāda mūsu raksturs, ka esam jau iepriekš līduši ārā no grūtām situācijām. Reāli taču sapratām, ka praktiski visu spēli rezultāts mums bija labvēlīgs, taču tādas beigas...
Nezinu, vai tā bija otrā elpa, bet papildlaikā spējām nospēlēt labāk par tām pēdējām 15–20 pamatlaika minūtēm. Varbūt arī viņi vairs tik daudz neriskēja, jo visu spēli viņiem to vajadzēja darīt, lai atspēlētos. Papildlaikā jau abas komandas atradās vienādā pozīcijā, tādēļ spēlēja piesardzīgāk. Fiziski gan bija ļoti smagi. Mums jau arī tāds grafiks tobrīd bija. Vēl dažas dienas iepriekš nospēlējām Rīgas derbiju un uz Kipru bija, šķiet, 16 stundu ilgs pārlidojums. Kā tikt ar tādu nogurumu galā? Ja tev ir ambīcijas un motivācija, tad jau ķermenis kaut kā pielāgojas. Pēc spēles īsti nebija spēka pat pasvinēt. Ar komandas biedru Adamu Marhijevu to arī pārrunājām, ka varētu palēkāt, papriecāties, bet nevaram. Ja uzvarētu pamatlaikā, tad varbūt vēl spētu, pēc papildlaika spēka vairs nebija. Tobrīd vienkārši apsēdos un pārdomāju, kas ir izdarīts. Tā bija tāda prieka un atvieglojuma sajūta."
PĒCGARŠA
"Pat grūti atrast vārdus, lai raksturotu to, ko sasniedzām. Kuru reizi Latvijas klubs iekļuvis Eiropas līgā – otro? Ventspils to paveica nu jau diezgan sen, un pēc tam neviens cits tam nav bijis pat tuvumā. Domāju, tas parāda, ka futbols Latvijā ir audzis un attīstījies. Nesaku, ka tagad to atkārtot būs vieglāk vai grūtāk, redzēsim. Patīkami, ka uz Latviju brauks top komandas no Eiropas. Tā būs liela uzmanība, liela ažiotāža. Jau pirms pamatturnīra izjutu, ka cilvēku interese ir liela. Ceru, ka šis panākums palīdzēs arī mazliet pamainīt kopējo viedokli sabiedrībā par Latvijas futbolu."
RFS SPĒLES UEFA EIROPAS LĪGAS PAMATTURNĪRĀ
• 3. oktobris RFS – Stambulas Galatasaray, Daugavas stadionā - 2:2
• 24. oktobris Frankfurtes Eintracht – RFS, Frankfurtē
• 7. novembris RFS – Briseles Anderlecht, Daugavas stadionā
• 28. novembris RFS – Saloniku PAOK, Daugavas stadionā
• 12. decembris Telavivas Maccabi – RFS, Belgradā
• 23. janvāris RFS – Amsterdamas Ajax, Daugavas stadionā
• 30. janvāris Kijivas Dynamo – RFS, Hamburgā