Jau tobrīd ziņās netrūka informācijas par to, ka cituviet saslimstība strauji pieaug un tiek domāts par dažādiem ierobežojumiem, bet pie mums, Vašingtonā, viss vēl bija kārtībā un sacensībām gatavojāmies ierastajā režīmā. Arī Aiovā notikušās sacensības aizritēja kā ierasts, taču pēc tam pāris dienu laikā situācija strauji mainījās. Atgriezāmies mājās, un viss sagriezās kājām gaisā. Mācības skolā tika atceltas, nācās meklēt lidmašīnas biļetes, lai atgrieztos Latvijā.
Treniņi četru grādu temperatūrā
Kopā ar citiem Latvijas vadošajiem peldētājiem kopš maija vidus atrodamies Rēzeknē, kur trenējamies atklātajā peldbaseinā. Šajā laikā Latvijā peldēt zem klajas debess tik tiešām nav ierasts. Baseinā ūdens, protams, ir uzsildīts, bet treniņnometnes pirmajās dienās ārā gaisa temperatūra bija ap četriem grādiem. Citi varbūt padomātu, ka jāņem līdzi slidas, bet mēs tur peldam. Iesildīšanos treniņam veicam telpās un tikai tad, kad esam gatavi lēkt ūdenī, skrienam uz baseinu. Uztveram šo kā treniņnometni, un arī režīms ir tāds – rīta rosme, brokastis, sausais treniņš, pusdienas, diendusa, vakara treniņš ūdenī. Līdz tam Latvijā nebija citu iespēju trenēties peldbaseinā. Atgriezos 25. martā, godīgi izsēdēju karantīnas periodu un mēģināju sevi noturēt kaut kādā sportiskā formā. Visi baseini tobrīd bija ciet, tāpēc līdz Rēzeknes nometnei nebiju peldējis sešas nedēļas. Tik liela pauze no baseina man bija pirmoreiz. Viegli nebija, jo peldēšanā trenējos kopš septiņu gadu vecuma, tāpēc izveidojies pieradums. Šādā situācijā burtiski nezini, ko darīt.
Peldēšana ir aerobais sporta veids, tāpēc centos daudz skriet, lai nostiprinātu aerobo sagatavotību. Skriet man patīk, tāpēc tas zināmā mērā kompensēja ūdens trūkumu. Strādāju pie ķermeņa svara. Programmu no ASV sūtīja universitātes treneris, jo skaitījās, ka mums sezona vēl turpinās. Slēgtos peldbaseinus Rīgā atvēra maija otrajā pusē, taču sportistiem tas neko daudz nedeva. Treniņu grupas un treneri netika atļauti, bet, ja vairāki sportisti nevar trenēties kopā, no tādas nodarbības jēgas īsti nav. Arī laika ierobežojums līdz četrdesmit piecām minūtēm ir par mazu, jo kārtīgam treniņam nepieciešama vismaz pusotra stunda.
Pirmais treniņš pēc atgriešanās baseinā bija diezgan grūts. Peldēšana tomēr ir sajūtu sporta veids. Ir jābūt ūdens sajūtai, un to bija jācenšas pamazām noķert. Sanāca visu sākt no sākuma, tāpēc vajadzēja lēnām un pamazām būvēt treniņu procesu no pašas apakšas.
Mērķi arvien augstāki
Olimpiskā B normatīva izpildīšana man bija ļoti liels solis, jo, lai to sasniegtu, ievērojami uzlaboju savu rezultātu. Biju gatavs nākamajās sacensībās iet vēl uz priekšu, tāpēc žēl, ka sezona tā aprāvās. Pārliecība par to, ka varu peldēt tik ātri, man parādījās jau 2018. gadā, kad izdevās ļoti laba sezona Amerikā. Tajā laikā arī sāku ļoti nopietni strādāt garajā ūdenī jeb lielajā baseinā. Pirmais nopietnais atskaites punkts bija pagājušā gada pasaules Universiāde, kur izdevās sasniegt nospraustos mērķus, tāpēc varēju tos uzstādīt vēl augstākus un tiekties uz olimpisko normatīvu. Tagad, kad tas sasniegts, jātēmē vēl tālāk. Redzēsim, cik augstu vēl varu uzkāpt.
Par dalību Tokijas olimpiskajās spēlēs man nebija lielas skaidrības arī pirms to pārcelšanas uz nākamo gadu. Ar B normatīvu kvalificēties olimpiskajām spēlēm pa vienam pārstāvim no valsts var, ja neviens nav sasniedzis A normatīvu, taču ir nosacījums – šim sportistam iepriekšējā gadā bija jāpiedalās pasaules čempionātā. Mans rezultāts tajā laikā vēl nebija tik augsts, lai tur startētu. Uzskatu, ka olimpisko spēļu pārcelšana man var palīdzēt šo mērķi sasniegt, jo esmu trajektorijā, kad mans rezultāts turpina uzlaboties.
Šis man bija ceturtais gads Universitātē, kuru nācās pabeigt attālināti tiešsaistē. Mazliet žēl, ka līdz galam neizdevās izbaudīt absolvēšanu, kas Amerikā ir liels pasākums. Bija paredzēts, ka ieradīsies arī vecāki, bet sanāca, ka es ierados pie viņiem. Forši, ka mums pa pastu atsūtīja apmetni un cepuri, tāpēc vismaz nedaudz pietuvināti šo notikumu tomēr varēju atzīmēt. Mācības turpināšu maģistra studiju programmā, tāpēc jau rudenī, ja situācija to atļaus, turpināšu trenēties Amerikā. Universitāte vēl tikai lems, kā mācību process tad tiks organizēts.