Stratēģija mainījusies
Pasaules kausa sezona sākās ar 16. un 18. vietu Īglsas trasē, bet uztraukuma pēc šiem pieticīgajiem rezultātiem nebija – neko dižu nemaz negaidīju, Īglsā nekad neesmu bijis ātrs un šajā trasē man nebija mērķa labi nostartēt. Visa gatavošanās notika ar domu par olimpiskajām spēlēm, aptuveni bija skaidrs, kurās trasēs varu būt konkurētspējīgs, un tām gatavojos īpaši – Īglsas to vidū nebija. Vēlāk Siguldā spēju gūt otro uzvaru karjerā un jāatzīst, ka mājas trasē vienmēr esam braukuši labāk par citiem. Tās priekšrocības jāizmanto. Biju pirmais, Martins otrais, kaut gan es pieļāvu daudz kļūdu trasē, bet viņš smagi kļūdījās startā.
Šobrīd fiziski esmu daudz gatavāks nekā sezonas sākumā, startā uzrādu ievērojami labākus rezultātus. Tāds arī bija mans un fiziskās sagatavotības trenera Mihaila Arhipova plāns – kad biju jaunāks, varēju vienā sezonā vairākkārt sasniegt sportiskās formas virsotni, tagad sāku lēnām, lai mērķi sasniegtu uz olimpiskajām spēlēm. Pasaules labāko skeletonistu līmenis šobrīd ir ļoti augsts, cenšos vilkties viņiem klāt, cik vien varu, un lēnām tas arī sanāk.
Četri stabili braucieni
Biju gaidījis, ka Pekinas olimpiskā trase tehniski būs nedaudz grūtāka, sarežģītāka, bīstamāka. Pa to nobraukt ir viegli, tomēr sasniegt labu laiku gan ne, jo šī trase kļūdas nepiedod – katra kļūda maksā vairāk nekā citās trasēs. Pat nezinu, kāpēc tā. Tāpēc olimpiskajās spēlēs galvenais būs veikt četrus stabilus braucienus. Trase ir ar interesantiem elementiem – līkām taisnēm, augšupejošām sesijām. Tā atrodas zem jumta, tāpēc apstākļi visiem būs vienādi, sniegs neietekmēs. Tiek solīts, ka Pekinā būs auksts, bet, kā skatāmies janvārī, nemaz tik auksts tur nav. No laikapstākļiem būs atkarīgs, ar kurām sliecēm braukšu.
Nevaru teikt, ka iepriekšējās spēlēs Phjončhanā kaut ko nebūtu izdarījis – vienkārši dažiem konkurentiem bija daudz ātrāka tehnika, tendences, atbilstošāks ekipējums. Tajās spēlēs zaudējām tieši tehniskajā ziņā, un nevaru sev pārmest, ka būtu, piemēram, pieļāvis kļūdas vai nepilnvērtīgi strādājis treniņos.
Visās trijās iepriekšējās spēlēs pats izdarīju gandrīz maksimumu, bet allaž iespraucās kāds mājinieks, kāds nostartēja neplānoti veiksmīgi, kādam bija brīnumi tehnikā. Vienīgā reize, kur var runāt, ka arī pats pieļāvu kļūdas trasē, bija Sočos. Ja Phjončhanā būtu izcīnījis medaļu, visticamāk, karjeru neturpinātu, bet tā tas man palicis nepiepildīts mērķis – čempionāti un kopvērtējumi sen vairs neinteresē, notur vienīgi šis. Ja šoreiz arī neizdosies, diez vai braukšu vēl vienu ciklu, jo man ir pietiekami daudz gadu, jau tagad ar atrāvienu esmu pieredzējušākais.
Lielāka uzmanība hokejam
Šosezon tēvs mums vēl vairāk palīdzēja tehniskajā ziņā, bet uz Pasaules kausa posmiem līdzi nebrauca. Viņam ir jāaudzina jaunā paaudze, kuru Pasaules kausa laikā nedrīkstēja pamest, jāturpina skeletona tradīcijas. Grupa sāka strādāt oktobrī, domāju, nākamsezon kādus 2–3 no viņiem vieglākajās trasēs jau varēsim redzēt Eiropas kausa sacensībās. Man pašam gan šobrīd nav intereses pēc karjeras beigām strādāt par treneri.
Dēls Darels decembrī pārstāvēja Latvijas U20 hokeja izlasi pasaules čempionātā. Jāatzīst, ka hokejam dažbrīd sekoju līdzi vairāk nekā skeletonam. Darels lēnām attīstās, progresē, redzēsim, kā karjera izvērtīsies. Debija 18 gadu vecumā Šveices augstākajā līgā daļēji bija pārsteigums, bet daļēji arī ne, jo talantīgākos tur ik pa laikam iespēlē galvenajā komandā – viņš ir starp talantīgākajiem un arī saņēma iespēju. Ar laiku šādu iespēju būs vēl vairāk. Tomēr pasaules čempionāts un debija Šveices augstākajā līgā ir tikai mazs starpposms – izšķirošie būs nākamie divi gadi, kad notiks pāreja no junioru uz pieaugušo vecumu. Tajos arī redzēsim, kurā virzienā viņa karjera noslieksies. Viss ir paša rokās. Šveice Latvijas jaunajiem hokejistiem ir ļoti populāra, bet tur aizbraukt kļūst grūtāk, viņi lēmuši, ka no nākamās sezonas pieņems arvien mazāk ārzemnieku – cik saprotu, vēlas audzināt paši savus spēlētājus. Šosezon daudzi uz turieni aizbrauca Latvijā valdošo ierobežojumu dēļ, bet arī Šveicē ir stingri noteikumi, piemēram, vakcinācijas sertifikāti derīgi sešus mēnešus, nevis kā mums – deviņus. Tiesa, ierobežojumi bijuši brīvāki – skolas nav tikušas pārtrauktas. Visās valstīs, kurās šosezon esmu aizvadījis sacensības, drošības prasībām ļoti seko līdzi – Latvijas situācija un ierobežojumi nav ne ar ko sliktāki vai labāki. Mans jaunākais dēls tikko uzsācis hokeja gaitas Latvijā. Kādu laiku treniņi nedrīkstēja notikt, bet nu jau atkal viņš var trenēties hallē, cerams, ka tagad viss kļūs tikai labāk.
Komentāru lasiet arī žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!