Valsts prezidenta balvā vieglatlētikā Latvijai nebūtu loģiski apsteigt igauņus, kas sporta manēžas sabūvējuši teju katrā miestā un rūpējas par tautas sportu. Tomēr, mācoties no ziemeļu kaimiņiem, stadions Valmierā un moderna manēža ir pareizs vektors sporta karalienes attīstībā. Arī eksperti atzīst, ka vieglatlētikai Jāņa Daliņa stadions ir modernākais, visticamāk, pat Baltijā. Šobrīd Latvijas vieglatlētu komanda rezultātos krietni atpaliek no igauņiem, savukārt lietuviešus apsteidzam ne tikai hokejā.
Infrastruktūra, sporta veida popularizēšana ar modernu, mūsu laikam atbilstošu segumu vai telpām ir ļoti būtisks magnēts jaunu cilvēku piesaistīšanai, bet ne mazāk nozīmīgs arguments panākumu sasniegšanai ir treneri un treniņa partneri, čomi, draudzenes, pat suņi, kas skrien ar tevi kopā un atbalsta, palīdz justies vajadzīgam. Šķiet, pagājis jau gadsimts, bet Ventspils stadionā joprojām strādā viens no Latvijas zelta fonda treneriem Juris Petrovičs. Abi ar olimpiskā zelta medaļnieka Daiņa Kūlas treneri Māri Grīvu darbojās vēl tālajos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, un jau tad treneriem bija tāda kā Rietumeiropas pieeja – nekad neuzrunā mani "treneris" vai "jūs", esmu Juris, esmu tu, esmu Māris, esmu tavs draugs, nevis diktators vai skarbais. Šovasar Juris līdz Eiropas un pasaules medaļām un rekordiem trīssolī aizvadījis gan Rūtu Lasmani, gan Darju Sopovu, ļaujot uzmirdzēt cerībai, ka Latvijas dāmu trīssoļlēkšana atgriezīsies vismaz tikpat augstā līmenī kā deviņdesmito gadu beigās, kad pretim slavai lēca Gundega Sproģe un Jeļena Blaževiča (viņas meita Kristīne savukārt ļauj cerēt, ka būs Aigas Grabustes un Lauras Ikaunieces sekotāja septiņcīņā). Satiekot treneri Petroviču, viņš man vienmēr saka, ka jāiet pensijā. Nē, Juri, mēs tevi pensijā nelaižam. "Celītis uz augšu, pamaini marku pēdu uz priekšu", un tādā garā turpini līdz nākamo talantu noslīpēšanai.
Starp citu, arī Rīgā sākšot būvēt jaunu manēžu. Cerams, ka atbilstošu visiem parametriem. Tokijas spēlēs Latvijas pārstāvniecība vieglatlētikā bija ļoti pieticīga, salīdzinot ar iepriekšējām olimpiādēm. Šajā īsajā sarakstā jau kārtējo reizi lielākais sportistu skaits bija šķēpmešanā. Vai likām lielas cerības? Gata Čakša pēdējo gadu rezultātu stabilitāte lika ticēt, ka astotnieku viņam noteikti vajadzētu sasniegt, bet atkal nācās samierināties ar skarbo realitāti. Šķēpmešana tehnikas ziņā ir viena no sarežģītākajām un arīdzan traumatiskākajām vieglatlētikas disciplīnām. Krustsoļi sagriež metēju nedabiskā projekcijā – ceļi, elkoņi, pleci, mugura cieš no pamatīgas pārslodzes. Vai tas, ka šoreiz neizšāvām ar šķēpu, jāvērtē kā milzu zaudējums? Nē, bet cerams, ka tas sportistiem dos papildu niknumu, nevis viņi pēc neveiksmēm nolaidīs rokas. Gatis, Madara, Anete, Līna un vēl, un vēl, un tad vēl jaunā paaudze. Bet vēlreiz – galvenais, lai būtu atlēti, kuri tiecas uz čempionātiem, olimpiādēm, lielām sacensībām un saņem no mums atbalstu. Neviens nekad negrib zaudēt, visi cenšas, tomēr ne vienmēr sanāk. Te atkal atgriežamies pie sporta laukumu, manēžu, treneru jautājuma. Ja būs apstākļi un motivējoši treneri, mūsu sportistiem būs arī spīts, kas aizvedīs līdz godalgām. Tomēr šobrīd vecāki jau zina, ka vieglatlētikā nav labu apstākļu, tāpēc pirmā doma ir par savu atvašu vešanu uz kādām citām sporta nodarbībām. Valmierā tagad situācija ir mainījusies.