Augstākais juridiskais sporta dokuments, kurā funkcionāri kaut ko mēģinājuši uzrakstīt par rasismu, ir Olimpiskā harta. Tās 6. princips cita starpā tieši paredz rasisma aizliegumu. Tomēr ar šādu deklaratīvu pieeju, augstā līmenī uzrakstot ideju, daudz sasniegt nevar. Olimpiskā kustība nav starp veiksmīgākajiem paraugiem vai aktīvākajām šī principa popularizētājām. Kā sportā, tā citās dzīves jomās rasisms var izpausties visdažādākajās epizodēs. Bieži tas notiek neapzināti, sporta līdzjutējiem vai pašiem sportistiem emociju uzplūdos sevi nekontrolējot un izdarot vai pasakot kaut ko tādu, kas neatbilst cilvēka cienīgai rīcībai. Problēmu var risināt, tikai izglītojot sabiedrību. Nezinoši cilvēki pat nevar iedomāties, kas ir nepareizi. Rasisms ir grūti izmērāms, jo nereti paslēpts vai maskēts zem vispārīgas attieksmes, kā izpausmes jāvērtē katrā konkrētā gadījumā. Piemēram, aktīvu līdzjušanu nevar aizliegt tikai tāpēc, ka sacensībās būtu jebkuras citas rases vai etniskās izcelsmes pretinieki un viņiem nepatīk pretestība. Tikai apzināta, sistemātiska un mērķtiecīga pieeja lietām var palīdzēt uzlabot sportu Latvijā, kas pēdējā laikā neierasti daudz cieš no šīm izpausmēm. Tāpēc ar šo rakstu turpināsim sporta mazāk patīkamās puses apskatīšanu (tieši pirms divpadsmit mēnešiem – pagājušā gada janvāra Sporta Avīzē – uzmanība pievērsta dzimumu līdztiesības izaicinājumiem sportā).
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!