DEBITANTI "NĀVES GRUPĀ"
Euro 2004 futbola vēsturē iegājis ar pārsteidzošo Grieķijas izlases triumfu, Oto Rehāgela vadītajai komandai gan turnīra atklāšanas spēlē, gan finālā pārspējot ambiciozo mājinieci Portugāli. "Es neteiktu, ka grieķi kaut kādā veidā aizēnoja Latvijas izlases dalību, jo viņi uzmanības centrā nonāca izslēgšanas turnīrā, kad mēs jau bijām mājās. Grupu turnīrā lielais negaidītais bija Latvija," tā brīža sajūtas atceras viens no pieredzes bagātākajiem futbola žurnālistiem valstī Kristiāns Girvičs. Izloze pārsteidzošajiem debitantiem nebija saudzīga, jo grupā pretī stājās trīs komandas, kuras spēka ziņā varēja pretendēt arī uz čempionu titulu. "Čehijas izlasē tobrīd mirdzēja tā brīža Eiropas futbola zvaigznes Pavels Nedveds, Karels Poborskis, Tomāšs Rosickis, Jans Kollers, sevi spilgti sāka pieteikt vārtsargs Petrs Čehs un vēlāk par turnīra rezultatīvāko spēlētāju kļuvušais Milans Barošs, bet pirmajā puslaikā pret viņiem bijām vadībā. Tas šķita kā pasakā," atminas Askolds Uldriķis, kurš tobrīd žurnālista lomā īpaši izjuta atšķirību ažiotāžā ap komandu. "Vēl kvalifikācijas cikla laikā Latvijas izlases pirmsspēles treniņus apmeklēja vien pāris žurnālistu, nereti biju vienīgais, bet Portugālē pat uz ikdienas treniņu vairākas dienas pirms spēlēm klāt bija mediju pārstāvju bari, kuri centās uzzināt kaut ko vairāk par Latvijas izlasi. Mēģināja atklāt tās brīnumu un fenomenu. Grupu turnīra laikā mūsu komandas dalība noteikti bija viens no centrālajiem notikumiem."
Māris Verpakovskis pret Čehiju pirmā puslaika izskaņā guva vārtus pēc Andreja Prohorenkova piespēles, tomēr spēles otrajā pusē pretinieki atspēlējās un vien dažas minūtes pirms pamatlaika beigām izrāva sev vērtīgu uzvaru. Drāmas netrūka arī Latvijas komandas iekšienē, jo, piemēram, uz Prohorenkova vietu pamatsastāvā pretendēja arī nesen Anglijas Premjerlīgas laukumos mirdzējušais Marians Pahars un Eiropas mērogā spilgti sevi apliecinājušais Andrejs Štolcers. "Treneriem vajadzēja pieņemt pietiekami smagus lēmumus. Pahars tobrīd nebija mierā ar apstākļiem un teica – man te nav ko darīt, braucu mājās! Bija pamatīgi uzvilcies, taču treneriem izdevās situāciju sakārtot. Līdzīgi bija arī ar Juri Laizānu – vienu no līderiem kvalifikācijas ciklā, kas tobrīd spēlēja ļoti augstā līmenī Krievijā, taču treneri taktisku apsvērumu dēļ priekšroku deva uz aizsardzību tendētajam pussargam Valentīnam Lobaņovam. Viņam laukumā bija tāda kā policista loma. Jānodrošina kārtība, jānospēlē asāk, ja nepieciešams. Juris bija radošāks, bet Starkovs gribēja
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!