Motokrosista sapnis
Nāku no Lēdurgas, kas, kā man pašam patīk teikt, ir starp Siguldu un Limbažiem. Līdz ar to bērnību pavadīju, ar draugiem basām kājām skraidot pa akmeņainiem laukiem un līdz vēlam vakaram spēlējot futbolu. Pirmais nopietnais sporta veids bija motokross, kurā nokļuvu pusaudža gados. Tēvs vienmēr bijis kaislīgs motokrosa fans, bet bērnībā ģimenei nebija tik lielu līdzekļu, lai es ar to varētu nodarboties. Naudai parādoties, tiku pie moča un 16 gadu vecumā startēju savās pirmajās sacensībās, intensīvi braucot līdz pat 2019. gada vasarai, kad devos uz pirmo bobsleja izlases nometni. Neko nopietnu motokrosā sasniegt neizdevās – braucu amatieru čempionātos Latvijā un nevarētu teikt, ka arī tur būtu gājis ļoti spīdoši. Tas tika darīts tīri savam priekam, bet bija ar progresējošu līkni. Kopš bobslejista karjeras sākšanas uz moča esmu uzkāpis tikai pāris reižu.
Motokross ir sporta veids domājošiem cilvēkiem un, lai izveidotos par labu braucēju, jāsaslēdzas ļoti daudziem aspektiem. Vajadzīgas spēcīgas rokas, kājas, izturība, kā arī jāspēj domāt uz priekšu – kas notiks pēc mirkļa, ko kāds konkurents varētu izdarīt. No motokrosa fiziskā ziņā neko daudz paņemt nevarēju, bet braukšanas izjūta, adrenalīns, spēja strauji reaģēt ārkārtas situācijās gan man ir devusi foršu grūdienu arī bobslejā.
Esmu mierīgs un kluss puisis no laukiem, un vienīgā TV pārraide, kas šim lauku čalim bērnībā brīvdienās ziemā interesēja, bija bobslejs – tā laikā pielipu televizoram, un Latvijas izlases džeki bija mani elki, kuriem vēlējos līdzināties. Uzskatīju, ka bobslejisti ir kārtīgi veči, un domāju: kad pieaugšu, vēlētos būt kā viņi.
Gaisa apostīšana
2017. gadā iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur mācījās arī daudzi citi sportisti, un sāku pamanīt, ka fiziski par viņiem pat esmu labāks. Tāpēc radās doma, ka vajadzētu doties pamēģināt spēkus uz bobsleja testiem – varbūt kaut kas sanāk. Divus gadus neizdevās aiziet, bet 2019. gadā jau laikus rakstīju federācijai elektronisku vēstuli, prasot, kad testi notiks, vai iespējams pieteikties. Uzzināju, ka aprīlī vai maijā man jābūt gatavam, tāpēc jau ziemā sāku nopietnāk trenēties, cik nu sapratu, ko man testos vajadzēs. Viss izvērtās veiksmīgi, tiku paaicināts uz vasaras nometni un tad jau atlika tikai izturēt. Uz testiem ieradās ap 100 cilvēkiem, uz nometni uzaicināja aptuveni 10–12, bet pašlaik no šī iesaukuma esam palikuši četri.
Oktobrī Siguldā mums bija pirmā ledus nometne, un Sandis Prūsis, nostādot fakta priekšā, pienāca pie manis ar jautājumu – vai braukšu rīt pie stūres? Es piekritu un neesmu to nožēlojis. Četras nedēļas notrenējāmies Siguldā, bet pēc tam uzreiz devāmies uz pirmajām sacensībām Norvēģijā. Tomēr jāatzīst, ka tikai pēc jaunā gada sāku saprast, kas tas bobslejs vispār ir, kā notiek braukšana, kā pats varu kaut ko pielabot. Līdz tam visu darīju drīzāk mehāniski – kā treneris pateica, tā pildīju, pašam daudz neiedziļinoties. Otrās sezonas ievadā Siguldā debitēju Pasaules kausā, kur iespēju nobraukt deva mums visiem. Kā tur gāja, tas ir cits stāsts, bet tieši sezonas sākumam šī bija ļoti laba pieredze. Tomēr uz jauno gadu, kad vajadzēja braukt uz Eiropas kausu, noķēru Covid-19, tāpēc jāsaka, ka sezona iznāca saraustīta. Komandai atkal pievienojos junioru pasaules čempionātā un tajā starp trim mūsu pilotiem sasniedzu visaugstāko rezultātu. Treneri laikam to ņēma vērā, turpinājumā aizsūtot mani uz pēdējo Pasaules kausa posmu un arī pasaules čempionātu. Tas man bija ļoti negaidīts pavērsiens, bet pieredzes ziņā neatsverams. Starts pasaules čempionātā ir spilgtākais, ko līdz šim bobslejā esmu piedzīvojis. Paldies par sniegto iespēju apostīt gaisu tik augstā līmenī! Sapratu, ka, ja vēlies iebraukt desmitniekā, tajā līmenī kļūdas pieļaut nedrīksti vispār. Un, protams, jābūt ļoti labam startam.
Līdz šim nekad neesmu braucis stūmēja pozīcijā. Visu cieņu džekiem, kuri sēžas aizmugurē. Īpaši tiem, kuri sāka mācīties kopā ar mani, – tur bija jābūt iekšām. Tāpat pagaidām vēl neesmu startējis četrinieku sacensībās. Mana debija tika plānota pagājušās sezonas pēdējos mačos, kad Kēnigszē bija Eiropas kauss un Eiropas junioru čempionāts. Treniņos braucām, arī kvalificējāmies sacensībām, bet trasē kaut kas notika ar saldēšanas iekārtām un otrajā dienā, kad četriniekiem vajadzēja startēt, ledus praktiski jau bija izkusis. Šovasar plūdi ievērojami izpostīja šo trasi. Cik saprotu, tā pabojāta diezgan pamatīgi. Cilvēki strādā pie sakopšanas, bet tik drīz laikam sacensības vēl nevarēs notikt.
Pretimnākošie vecmeistari
Pēc sezonas paņēmu aptuveni divas nedēļas ilgu pauzi, bet tad jau lēnām sāku gatavoties. Kopš jūnija notiek izlases nometnes, bet līdz ar oktobri dosimies uz ledus Siguldā. Šovasar, trenējoties mājās, traumu guva Oskars Melbārdis un izskatās, ka sezonu aizvadīsim bez viņa. Tieši Melbārdis ir sportists, kurš šajos divos gados man palīdzējis visvairāk. Gandrīz visu pirmo sezonu startējām vienās sacensībās, un viņš manā izaugsmē deva ļoti daudz – gan kā pilotam, gan sadzīviskajos jautājumos ārpus trases, piemēram, kā rūpēties par savu tehniku. Arī Oskaram Ķibermanim varu jautāt praktiski jebko un vienmēr saņemšu palīdzību. Mums, jaunajiem, ir ļoti paveicies.
Apkārt tiek runāts, ka cīnos par izlases otrā pilota lomu, bet uzskatu, ka jebkurā brīdī ikviens var noslīdēt rangā zemāk vai uzkāpt augstāk, tāpēc nepieciešams nepārtraukti strādāt. Jā, šobrīd ir sajūta, ka Pasaules kausam esmu tuvāk nekā iepriekš un varbūt kādā brīdī varētu tur pat nostiprināties, bet cenšos par to nedomāt, mēģinu izdarīt to, kas šodien jādara, un tad jau, ja kārtīgi paveikšu savu darbu, tas nepaliks nenovērtēts. Olimpiskajās spēlēs Tokijā brauca mūsu bijušais treniņu partneris Helvijs Babris. Viņam bija izvēle palikt bobslejā vai ar pilnu jaudu atgriezties BMX riteņbraukšanā. Helvijs apzinājās, ka lielāka iespēja bija aizbraukt uz Tokiju nekā Pekinu ar bobsleju, tāpēc uzskatu, ka, atgriežoties sporta veidā, kas sirdij tuvāks, viņš izdarīja pareizu izvēli. Runājot par olimpisko bobsleja sezonu, galvenais, lai mums ir veselība, tad jau viss pārējais arī būs.