"Es jau nedominēju – knapi iemetu divus punktus," gardi smejoties, Samoilovs novērtēja savus nopelnus laukumā. "Neesmu arī pavisam cilvēks no malas. Tomēr esmu profesionāls atlēts. Visas fiziskās kustības, koordinācija un tādas lietas man ir pietiekami labā līmenī. Es jau arī savulaik gadus desmit spēlēju jaunatnes basketbolu. Pamati kaut kādi ir, tehnika arī, vajadzēja tikai mazliet atcerēties. Un es arī ļoti nopietni gatavojos. Kad mani uzrunāja, es to visu jau no paša sākuma uztvēru nopietni. Negrasījos šeit atnāk šova pēc un vienkārši pastāvēt laukuma stūrī. Nē! Es mēnesi katru dienu gāju uz treniņiem, aktīvi piedalījos. Vēl vakar speciāli biju treniņā Arēnā, lai sajustu to apmēru.
Ar ko atšķīrās gatavošanās basketbolam, ne ierastajam pludmales volejbolam?
Jau no sākuma ļoti labi apzinājos, ko tas var nozīmēt manai veselībai. Svarīgi bija pieradināt visas muskuļu saites cietākam segumam, jo ikdienā sportoju smiltīs. Ar fiziskās sagatavotības treneri bija speciāla programma. Atšķirības izjutu uzreiz, jo pēc pirmā treniņa, kad tikai mazliet pamētāju bumbu, man pleca delta muskulis pamatīgi piedzinās. Bumba ir ļoti smaga, ja salīdzina ar volejbola bumbu.
Kā nonācāt līdz šādai trakai idejai?
Edgars (kluba prezidents Edgars Buļs – aut.) jau līdz galam neticēja, ka es tiešām iziešu laukumā. Tas sākās kā sava veida joks, jo viņš kacināja – nu, iesi laukumā? Es pārliecinoši atbildēju, ka iešu, par ko viņš pamatīgi apmulsa. Nopietni!? Teicu, lai saorganizē tā, lai spēle ir pret ne pārāk jaudīgu komandu, lai pretī ir jaunie, kuri nav tik fiziski spēcīgi un ir mazāka iespēja traumēties. Sanāca arī ideāls laiks, jo janvārī es neriskētu, kamēr mans ķermenis vēl nav gatavs. Šis bija perfekts laiks, pāris mēnešu pirms sezonas, tieši pretī bija Viimsi komanda, bet viņš teica – nu, būs jāspēlē Arēnā... To tik man vajadzēja dzirdēt (ar lielu entuziasmu)! Kad vēl būs tāda iespēja? Es tik daudz esmu sēdējis šajās tribīnēs un skatījies hokeju, basketbolu, koncertus. Būt iekšā, spēlēt, tādas emocijas!
Par paveikto laukumā ir gandarījums?
Man jau visi rakstīja, cik daudz punktus vajadzētu iemest, kā jānospēlē (smejas – aut.). Ļoti labi apzinājos savu lomu un iespējas šādā spēlē. Kad treniņā palūdzu trenerim, lai uzspēlējam pieci pret pieci, lai es sajūtu to, ka pie tā groza ir desmit cilvēku, septiņās minūtēs ne reizi pa grozu neizmetu. Zināju, ka spēlēšu trešā numura pozīcijā, būšu stūrī. Vienīgā reālā iespēja gūt grozu, ja man izmetīs ārā, bet es jau arī savā jaunatnes basketbolā nekāds metējs nebiju. Vairāk strādāju groza apakšā.
Tomēr spēlē beigās iemeti no apakšas, turklāt pēc pārkāpuma!
Tās bija fantastiskas emocijas. Esmu tik priecīgs, ka beigās iemetu. Tik daudz skatītāju atnāca, tribīnēs katrā punktā redzēju pazīstamas sejas. Ceru, ka visi arī izbaudīja. Vajadzēja vēl sodiņu trāpīt, tad vispār būtu ideāli.
Mazliet jokojot, vai treneris tev uzticējās pietiekami daudz? Izgāji pamatsastāvā uz pāris minūtēm, un pēc tam vien spēles beigās!
Ļoti cerēju, ka komanda noturēs un palielinās pārsvaru beigās, lai es vēl varētu tikt laukumā. Skaidrs, ka līdzīgā spēlē mani laukumā nelaistu. Tad nu sēdēju, kā uz adatām. Redzu, ka ir jau vienpadsmit punktu pārsvars, bet tad viņi kaut ko atspēlē, atkal nāk klāt... Es jau neesmu pieradis tā sēdēt malā. Parasti iesildos un ķermenis jau uzņem apgriezienos. Pat fiziski jutu, ka sirds ritms jau kurinās, nevaru vairs nosēdēt.
Runāju ar kluba ģenerālmenedžeri Artūru Šēnhofu, kurš apgalvoja, ka savulaik, kad viņš vēl pārstāvēja Skonto, vienā no treniņiem pie viņiem atnācis svarcēlājs Viktors Ščerbatihs un pārsteidzis ar bumbas ietriekšanu grozā no augšas. Tevi jau arī provocēja uz līdzīgiem izgājieniem!
Ja būtu tāda iespēja, gan jau ietu uz danku. Ātrā uzbrukumā, ja būtu viens pret grozu, to varētu izdarīt.
To jāatliek uz trešdienu, kad jāspēlē pret VEF Rīga?
Nē, nē, nē (smejas). Šī bija vienreizēja pieredze. Kopumā tiešām fantastiska. Jau no rīta, krāmējot somu, es jutu, kā adrenalīns kāpj. Es jau arī divus mēnešus neesmu piedalījies sacensībās, tāpēc biju pamatīgi noilgojies pēc šādām emocijām. Galvenais, ka komanda uzvarēja. Nebija man arī nekādu feilu. Gandrīz viss, ko darīju, man arī izdevās. Biju tuvu pārķertajai bumbai...
Biji tuvu arī bloķētam metienam, tomēr trāpīji pretiniekam pa pirkstiem. Tev kā pludmales volejbolistam bloks ir tuvākais basketbola elements?
Mums jau blokā var arī pa pirkstiem uzsist. Pie tīkla tā notiek regulāri. Šeit mani paņēma uz pieredzi, jo es taču viņu jau nobloķēju, bet viņš to roku pavirzīja uz priekšu, lai es trāpītu arī tai. Pēc tam džeki teica – loģiski, tā taču basketbola ābece. Es to nezināju.
Nu basketbola spēles skatīsies ar atšķirīgām sajūtām, zinot, kā ir būt tur – laukumā?
Liels paldies visiem cilvēkiem, kas atnāca un atbalstīja. Edgars ir baigais malacis, ka uztaisīja šādu komandu. Latvijas basketbolam no izklaides un ažiotāžas viedokļa tieši tas ļoti pietrūkst. Skaidrs, ka te ir profesionālais sports, kur primārais ir rezultāts un augsti sasniegumi, bet ne mazāk svarīgi ir iedvesmot jauniešus, iepriecināt cilvēkus, radīt ažiotāžu. Lai būtu interesanti nākt un skatīties. Šeit skatītājos daudz ģimeņu, daudz bērnu. Man liekas, tas ir baigi forši.