Divus mēnešus pirms Pasaules kausa atlases sākuma Arnis Vecvagars ir pārņēmis Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības vadības grožus. Saruna ar Vecvagaru notika nākamajā dienā pēc viņa apstiprināšanas amatā. Atskatījāmies gan uz septembrī aizvadīto Eiropas čempionāta finālturnīru Turcijā, kurā Arnis bija galvenā trenera Ainara Bagatska palīgs, gan arī runājām par Pasaules kausa atlases turnīru, kas sāksies jau novembra beigās.
Eiropas čempionāta zaudētā ceturtdaļfināla spēle Slovēnijai gan jau tika pārdomāta un izanalizēta. Ja būtu iespēja atgriezt laika ratu atpakaļ, ko vajadzēja darīt citādi?
Es domāju, ka tas ir stāsts par niansēm. Visa čempionāta laikā mums spēle bija diezgan viļņveidīga – spožas epizodes nomainīja kritumi. Tieši tajā spēlē trešajā ceturtdaļā, kad pazaudējām iniciatīvu, nebijām pietiekami agresīvi – centāmies vairāk uzbrukt ar metieniem no distances. Paļāvāmies uz veiksmi metienos, nevis centāmies gūt darba punktus. Kad metieni nebija sekmīgi, prasījās arī aktīvāk pacīnīties par atlēkušajām bumbām. Noslēguma fāzē jau veiksme bija slovēņu pusē, jo viņiem iekrita bumba grozā pēc pāris trakiem metieniem. Jebkurā gadījumā tā bija divu līdzvērtīgu pretinieku sacensība, kurā uzvarētājs varēja būt tikai viens. Ja skatāmies čempionātu kopumā, slovēņi šoreiz tiešām bija uz viļņa.
Izlases kodolu veido samērā jauni spēlētāji, tomēr nākamais Eiropas čempionāts būs tikai pēc četriem gadiem un nevar zināt, vai visi labākie spēki būs treneru rīcībā. Vai Turcijā netika palaista garām Latvijas basketbola lielā iespēja sasniegt kaut ko ievērojamu?
Pirmkārt, es ļoti ceru, ka vēlreiz izdosies nokomplektēt tik spēcīgu komandu. Otrkārt, es ceru, ka tā paaudze, kas pašlaik vēl tikai ir uz izlases sliekšņa, nokļūs spēcīgos klubos. Tad jau mums varētu būt nevis pieci seši visaugstākā līmeņa spēlētāji no NBA un Eirolīgas, bet jau kādi desmit Eirolīgā spēlējoši basketbolisti. Tad arī būtu nopietns pamats runāt par to, ka mums ir jābūt labāko četriniekā. Protams, šī bija lieliska iespēja pēc uzķertā ritma un spēles stila, bet, vēsu prātu atskatoties uz notikušo, manuprāt, piektā vieta ir labs sasniegums. Lai aizsniegtos līdz medaļām, ir nepieciešama arī liela daļa veiksmes. Šajā reizē slovēņiem tās bija vairāk. Jā, mums nebija kā slovēņiem, kas uzlēca no padsmitās vietas uz pirmo, bet mūsu attīstības līkne jebkurā gadījumā iet uz augšu.
Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons vairākkārt ir uzsvēris, ka no futbola valstsvienības panākumus varam gaidīt tikai tad, kad spēlētāji būs spēcīgos klubos. Eiropas basketbola čempionātā redzējām, ka ar NBA un Eirolīgas spēlētājiem izlasei ir pa spēkam sasniegt patiešām kaut ko lielu. Kuri mūsu basketbolisti vēl varētu tuvākā nākotnē nokļūt spēcīgos klubos?
Mēs redzam Anžeja Pasečņika attīstību. Visticamāk, jau tuvākajā laikā viņš spēlēs visaugstākajā līmenī. Rolands Šmits nule kā parakstīja līgumu ar Barselonas klubu. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tikai tad var prasīt labu rezultātu, ja izlasē ir daudz augstākā līmeņa spēlētāju. Tas ir pamatu pamats un stāsts par pārliecību, ko var iegūt, tikai katru dienu spēlējot, piemēram, pret Spānijas vai Lietuvas izlases spēlētājiem. Tad jau tu zināsi viņu stiprās un vājās vietas un tev vairs nebūs nekāda respekta pret viņiem.
Raugoties uz Pasaules kausa atlasi, mums var būt neizdevīgi, ja spēlētāji ir Eirolīgas klubos, jo pastāv varbūtība, ka Eirolīgas klubi neatlaiž savus spēlētājus uz valstsvienību. Esi pārņēmis izlases galvenā trenera pienākumus. Patlaban orientējies uz izlasi ar vai bez Eirolīgas spēlētājiem?
Es pieļauju abus scenārijus. Ir jāseko līdzi visiem spēlētājiem, arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ pēdējā brīdī pirms Turcijas neiekļuva valstsvienības sastāvā. Tāpat ir vēl virkne spēlētāju, kuriem ir vērts pasekot līdzi. Būtiskākais ir, lai viņi regulāri spēlētu un darītu to visaugstākajā līmenī. Ja arī ne Eirolīgā, tad Eiropas kausā spēlējošās komandās vai VTB. Svarīgi, lai ir spēļu prakses un lai viņi ir spēļu ritmā. Pirms Pasaules kausa atlases būs tikai viens vai divi treniņi. Tāpēc būs ļoti grūti izlasē iesaistīt spēlētāju, kurš ir bez kluba vai kuram ir niecīgs spēles laiks. Vēlams pat būtu, lai mūsu izlases spēlētājiem tiktu atvēlētas nozīmīgas lomas savos klubos. Nudien nav vienkārši no rezervistu soliņa iziet laukumā un izcīnīt uzvaras. Sezona gan tikai ir sākusies, bet pagaidām uztraukumam nav pamata. Ārvalstu klubos mūsu spēlētāji ir stabilā rotācijā.
Pēc otrā scenārija – ja nav Eirolīgas spēlētāju, kuriem tad varētu būt atvēlētas vadošās lomas?
Pašreizējā situācijā uzvārdus nesaukšu. Katrā ziņā filozofija jau mainās. Spēlētājam ir jābūt labā klubā, un vēlams, lai viņam būtu atvēlēta nozīmīga loma.
Visu sarunu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!