Muižnieks, tāpat kā lielais vairākums basketbolistu, bija pārliecināts, ka Eiropas čempionāta otrajā posmā Latvijas komanda ar kvalitatīvu sniegumu liktu aizmirst kaunpilno zaudējumu Portugālei. Taču Horvātijas izlases kolektīvā iedvesma un Marko Tomasa laimīgais trīspunktnieks trīs sekundes pirms beigu signāla ne tikai aprāva Spānijas izlases 28 uzvaru sēriju, bet arī sagrāva latviešu cerības. Tādā brīdī pat šķita, ka uz visiem laikiem. Kaut arī tas, protams, ir pārspīlējums — dzīve un basketbols turpinās.
Nelaimīga roka
Labi, dievs ar latviešiem, kuri katastrofāli neprot uzvarēt svarīgākajās spēlēs. Bet, ja pasaules čempioni spāņi, kuru uzvara pār horvātiem vienā rāvienā liktu aizmirst mūsējo zaudējumu Portugālei, pēdējās 50 sekundēs atdod piecu punktu pārsvaru, ja pats Pau Gasols galotnē aizmet garām sodu un pazaudē bumbu, ja pēdējās deviņās sekundēs pieredzējušie toreadori necenšas izmantot iespēju ar pārkāpumiem pavilcināt laiku (komandai bija tikai divas piezīmes!), ja, visbeidzot, tiesneši neskaidrā situācijā nenosvilpj pārkāpumu pret spāni (mājinieku!) pēdējā metiena brīdī — tad gribot negribot jāmeklē arī kāds iracionāls izskaidrojums fatālajai pretlatviskajai apstākļu sakritībai.
Viens no tādiem izskanēja vairākās savstarpēji nesaistītu līdzjutēju grupu sarunās: Muižnieks nav treneris — uzvarētājs. Pirmajā acu uzmetienā šādam apgalvojumam pretī runā Latvijas čempionātu statistika un BK Ventspils, kā arī valstsvienības visumā pozitīvā bilance starptautiskajā arēnā. Taču, nenoniecinot katras uzvaras vērtību, jāatzīmē, ka starp tām nav nemaz tik daudz tādu, kas zobiem un nagiem izplēstas vissvarīgākajās cīņās ar spēkos līdzvērtīgiem konkurentiem, turklāt turnīru izšķirošajās fāzēs, nevis pirmajos mačos. Uzvarētāja mentalitāti ir grūti iemācīties vai uztrenēt. Ja attiecīgajam speciālistam tāda piemīt, Misters Basketbols viņam piedod arī daudzas kļūdas. Ja nav — pat šķietami loģiski soļi mēdz novest pie negatīva rezultāta.
Šovasar savas loģikas netrūka pat vispretrunīgākajos K.Muižnieka un viņa palīgu lēmumos — sākot ar «Buškevica lietu» un beidzot ar saspringto pārbaudes spēļu grafiku un garo izbraukumu čempionāta priekšvakarā. Nebūtu Tomass trāpījis spāņu grozā, iespējams, valstsvienības sniegums otrā posma spēlēs liktu aizmirst kritiku. Taču tagad tā brāžas pār Muižnieka galvu kā grūti apturama lavīna.
Trumpji palika azotē
Ir jau par ko, protams. It īpaši tas ir skaidrs tagad, pēc kaujas, kad apstiprinājās gandrīz visas iepriekš paustās šaubas un nelabās aizdomas.
Var pieminēt panākumiem bagātās pirmās pārbaudes spēles un no jauna uzdot jautājumus, vai spēlētāji par agru netika uzdzīti sportiskās formas smailē un čempionātu nesagaidīja ar jau patukšotiem fizisko un īpaši psiholoģisko spēku krājumiem. Var apšaubīt dažu spēlētāju iekļaušanu un dažu neiekļaušanu sastāvā. Var pavīpsnāt par centieniem aso portugāļu aizsardzību apspēlēt pozicionālā basketbolā, necenšoties pretiniekiem uzspiest latviešiem raksturīgo ātro spēli ar daudziem metieniem (dienu iepriekš horvāti tādā veidā vienkārši aizsita portugāļiem elpu). Var paķidāt ārējās līnijas spēlētāju pārlieku aktīvo rotāciju pēdējā mača pirmajā puslaikā, kad Kristaps Janičenoks — vienīgais, kam tovakar krita! — nospēlēja tikai nepilnas četras minūtes. Var paust neizpratni par komandas uzbrukuma arsenālu, kurš, pieaugot spēļu svarīgumam un spriedzei, kļuva aizvien vienkāršāks un prognozējamāks.
Par katru no šiem punktiem iespējama garāka saruna, un to daudzums apliecina, ka Latvijas valstsvienība Eiropas basketbola ballītē kārtējo reizi nav izspēlējusi visus savus trumpjus. Jācer, Muižnieka pēctecim šai ziņā veiksies labāk. Un vēl jācer, ka Latvijas labākie klubi, finansiālās labklājības saulītē sildoties, neaizmirsīs arī par jauno latviešu basketbolistu skološanu, audzināšanu un rūdīšanu. Kaut arī gadu ziņā veterānu Seviljā mums nebija daudz, valstsvienībai svaigas asinis nepieciešamas vismaz divās pozīcijās.
Kauna enerģija
«Man ir kauns par tādu spēli,» Kristaps Janičenoks, kurš cīņā pret Portugāli ar precīzajiem trīspunktniekiem ceturtajā ceturtdaļā vismaz izvilka Latviju no sagrāves bezdibeņa, savu 21 punktu labprāt būtu iemainījis pret komandas uzvaru. Nodurtām acīm gar žurnālistiem gāja arī citi basketbolisti. Klaju pretinieku nenovērtēšanu vai necīnīšanos it kā nevarēja pārmest nevienam. Taču enerģija konkrētajās 40 spēles minūtēs ievirzījās neefektīvā gultnē.
Treneri mainās, spēlētāji paliek. Ļoti iespējams, ka dažam(iem) šī bija pēdējā spēle valstsvienības sastāvā, taču lielajam vairumam priekšā vēl daudz cīņu un tātad arī iespēju gūt gandarījumu. Otrās neatkarības lielākā panākuma — 8.vietas 2001.gada čempionātā — saknes meklējamas pēdējā 16.pozīcijā 1997.gadā Badalonā un netikšanā uz finālturnīru 1999.gadā. Līdz galam izdzertais neveiksmju biķeris lika toreizējam komandas kodolam kārtīgi saspļaut saujās, radot labvēlīgu fonu labai spēlei un svarīgām uzvarām. Tagad situācija izskatās līdzīga — divas neveiksmes jau bijušas. Varbūt arī šai paaudzei trešais piegājiens būs veiksmīgākais?
Taču pats no sevis tas nenotiks, tāpēc ļoti svarīgi būtu negatīvo emociju straumē neaizskalot arī tās labās lietas, kas iezīmējušās valstsvienības darbā (piemēram, aizsākto sadarbību ar Warriors sistēmas speciālistiem). Un jo rūpīgi jāpārdomā nākamā galvenā trenera izvēle. LBS prezidenta Ojāra Kehra vēlme šajā amatā redzēt Latvijas speciālistu ir saprotama, taču to nevajadzētu pieņemt par dogmu. Gribēšana vēl nenozīmē varēšanu. Pirms lemt, ir vērts ieturēt pauzi un pārlaist skatu plašākai teritorijai.
***
EČ basketbolā
B grupa
Horvātija — Spānija 85:84.
Horvātija 2—1 252:237
Spānija 2—1 259:218
Portugāle 1—2 201:239
Latvija 1—2 229:247
A grupa. Krievija — Grieķija 61:53. Noslēguma tabula: Krievija 3–0, Grieķija 2–1, Izraēla 1–2, Serbija 0–3.
C grupa. Čehija — Turcija 72:80. Noslēguma tabula: Lietuva 3–0, Vācija 2–1, Turcija 1–2, Čehija 0–3.
D grupa. Polija — Itālija 70:79. Noslēguma tabula: Slovēnija 3–0, Francija 2–1, Itālija 1–2, Polija 0–3.