Kristaps neklātienē nepiekrita trenera Edmunda Valeiko secinājumam par nepietiekamo noskaņošanos, atgādinādams par portugāļu izcilo veiksmi tālmetienos (19/36). «Neviens te nebrauca zaudēt, visi cīnījās — pusslimi, noguruši. Aizsardzībā nedarījām mazāk, kā citos mačos, pēc kuriem mūs slavēja. Taču viņiem sakrita traki metieni — pāri rokām, no deviņiem metriem... Reāli esam meistarīgāki par portugāļiem. Visu spēli bija sajūta, ka varam vinnēt, bet kaut kas pietrūka. Kas? Nezinu... Necīnījāmies? Cīnījāmies! Bija bailes galotnē? Nebija! Pēdējo sodu metu, kā parasti, bet neiekrita. Jādomā...»
Janičenoka vērtējums valstsvienības sniegumam kvalifikācijas turnīra, šķiet, neatšķiras no lielākās daļas līdzjutēju noskaņojuma — ir gandarījums par sasniegto rezultātu, bet tāda nav par parādīto spēli. «Mums ir lielisks centra spēlētājs un Andris ļoti daudz izdarīja komandas labā. Taču mums ir arī laba ārējā līnija, bet metienu precizitātes procents bija drausmīgs un spēlei nebija tā skaistuma, kas bijis raksturīgs iepriekšējos gados. Kāpēc? Arī jādomā.»
Uz jautājumu, vai ar šādu spēli un noskaņojumu būs ko darīt finālturnīrā, Kristaps atbildēja ar pauzi un atgādinājumu, ka uz Poliju nav jābrauc ne rīt, ne parīt. Laika secinājumu izdarīšanai pietiek.