Labāka par čempionēm

Tomēr Eiropas Gada basketbolistes nosaukums Anetes CV noteikti būs goda vietā vismaz tik ilgi, kamēr tam blakus nevarēs nolikt kādu Latvijas izlases sastāvā izcīnītu trofeju. Jo komandas panākumus viņa pati allaž ir vērtējusi augstāk par personiskajām veiksmēm.Gēni plus darbsNekļūt par basketbolisti Anete, šķiet, nemaz nevarēja, jo spēle viņai ir gēnos. Viņas tēvs Andris bija viens no VEF meistarkomandas līderiem, māte Aiga spēlējusi Latvijas jaunatnes izlasē, vecāmāte Dzintra Baka — pat PSRS izlasē. Taču piespiedu kārtā basketbolā viņu nekad neviens nav vilcis, un ar sportu Anete «saslima» pati, lai gan pirmos soļus basketbolā viņa spēra tēva vadībā. Mazliet vēlāk šefību par Jēkabsoni TTP basketbola skolā vecāki uzticēja Maijai Kubliņai un paši treniņdarbā nav jaukušies.«Anetes panākumu pamats ir gan gēnos, gan talantā, gan ieguldītajā darbā. No pirmās dienas viņa basketbolā metās iekšā ar milzīgu azartu. Braukāja uz treniņiem no Zolitūdes un nebija klāt vienīgi tad, ja temperatūra bija pāri 39 grādiem. Katru trenera vārdu ķēra ar atplestu muti, bija ļoti apķērīga un ar ļoti pozitīvu attieksmi. Agri varēja saskatīt, ka tas ir talants. Turklāt Anete vienmēr teikusi, ka grib būt basketboliste un nodarboties ar to profesionāli,» atceras Anetes pirmā trenere. Pilnīgi skaidrs, ka te būs lietaskoks, Maijai kļuvis laikā, kad Jēkabsone kopā ar trīs gadus vecākām meitenēm aizbraukusi uz jaunatnes komandu turnīru Francijā. «Domāju — izlaidīšu viņu laukumā un paskatīšos, kā ies. Citām meitenēm viņa augumā bija tikko līdz padusēm, bet neizrādīja nekādas bailes un bija pavisam mierīga. Pat frančiem palika mutes vaļā…»Iespējams, izšķirošs brīdis Jēkabsones karjerā bija lēmums uzreiz pēc skolas beigšanas doties profesionālas basketbolistes gaitās uz ārzemēm — nevis mīt tolaik (un joprojām) populāro taciņu uz kādu no Amerikas augstskolām, ar sportošanu nopelnot mācību naudu studijām. Piepalīdzot partnerēm Latvijas izlasē Andai Jēkabsonei un Evijai Āzacei, Anete noslēdza līgumu ar Francijas virslīgas vidusmēra klubu Mondeville. Bet jau divus gadus vēlāk ar savu spēli latviete izpelnījās Eiropas top kluba Bourges vadības uzmanību. Jēkabsone pieņēma izaicinājumu, un ceļš uz Eiropas elites basketbolu, kas tika bruģēts jau jaunatnes izlašu līmenī, bija vaļā.Divas dažādas AnetesTā sagadījies, ka Anete gan treniņgrupās, gan vēlāk jaunatnes izlasēs allaž bija viena no jaunākajām. M.Kubliņa to skaidro gan ar faktu, ka Jēkabsones gadagājuma grupas viņai nav bijis un gribot negribot nācies trenēties pie vecākām meitenēm, gan arī vēlēšanos neapšaubāmo talantu gatavot viņas meistarībai atbilstošākā kompānijā. Arī «lielajā» izlasē Anete debitēja agri — jau 17 gadu vecumā, ātri kļūdama par komandas līderi. Basketbola laukumā jau nu noteikti, ārpus tā — ne tik izteikti, jo barvedes īpašības viņai nav raksturīgas. «Jābūt runīgākai, jāuzmundrina pārējās, bet man pašai labāk patīk koncentrēties spēlei,» pagājušā gada Eiropas čempionāta laikā Jēkabsone atzina, ka nav īsti piemērota izlases kapteines lomai. Arī M.Kubliņa akcentē spēlētājas reti sastopamo raksturu: «Ārpus basketbola viņa ir mīlīga kā kaķene, bet, kad iziet laukumā, izlaiž nagus un ir tieši tāda, kādai basketbolistei būtu jābūt. Daudzas citas spēlētājas laukumā ir tādas pašas, kādas dzīvē. Bet Anetes gadījumā tie ir gandrīz vai divi dažādi cilvēki.» Zvaigžņu slimība Jēkabsoni līdz šim brīdim nav piemeklējusi.«Anete ir augstākā līmeņa profesionāle un īsta komandas līdere. Ne tikai kā punktu guvēja, bet arī līdere psiholoģiski. Pat pēc zaudētām spēles situācijām viņa turpina spēlēt ar maksimālu pašatdevi un cenšas aizraut līdzi partneres,» arī Latvijas izlases galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš uzskata, ka lielāku efektu Anete panāk ar saviem darbiem, ne vārdiem. Vienlaikus piebilstot, ka gan komandas spēks, gan pašas basketbolistes produktivitāte lielā mērā ir atkarīgi no spējas sabalansēt Anetes pašatdevi un individuālos centienus ar spēku ekonomēšanu. Kritiskos brīžos tieši Jēkabsone visbiežāk ir tā, kas uzņemsies iniciatīvu. Tajā pašā laikā viņai noteikti nevar pārmest egoismu un centienus spodrināt individuālo statistiku, lai arī šosezon tikai vienā spēlē viņa guvusi mazāk par 10 punktiem. «Punktu mašīnas» lomu Anete komandas interesēs tikpat labi var nomainīt ar saspēles vadītājas un uzbrukumu organizētājas pienākumiem, vienlaikus nevairoties no melnā darba aizsardzībā. «Spēlēju, kā māku, un turpinu mācīties,» par spīti individuālajiem tituliem, Jēkabsone-Žogota joprojām uzskata sevi par komandas spēlētāju.«Domāju, ka šī nav Anetes karjeras virsotne un vēl vismaz trīs gadus viņa var progresēt. Nezinu, vai viņa darīja pareizi, jau tagad pagarinot līgumu ar Dinamo uz diviem gadiem. Būdama pirmā Eiropā, varbūt varēja pauzēt. Bet viņai Maskavā patīk. un arī Krievijas basketbols ir gan augsta līmeņa, gan piemērots viņas stilam,» spriež Maija Kubliņa.