Kā ir spēlēt Eiropas čempionu statusā?
Agnis: Laikam jau grūtāk.
Edgars: Atbildība ir lielāka.
Kārlis Pauls: Ir lielāks spiediens.
To jau paspējāt izjust pirmajās spēlēs pēc atgriešanās?
Agnis: Protams. Visiem jau gribas vinnēt tos Eiropas čempionus, pavilkt mazliet uz zoba. Ir jūtams, ka citi tagad vairāk iespringst pret mums, bet mēs jau arī neesam švaki [visi četri gardi smejas – aut.]. Turnīrs bija pirmais pēc atgriešanās no Amsterdamas, tāpēc vēl bija mazliet stīvas kājas.
Edgars: Pēc atgriešanās nekas nebija turēts. Visas dienas atpūtāmies.
Kā pagāja laiks, kopš atbraucāt?
Nauris: Vispār ātri pagāja, jo drīz pēc atbraukšanas jau uzreiz bija jāatgriežas ikdienas darbos. Mēs jau visi strādājam, vienīgi Lasmanis ir profesionāls basketbolists. Pārējiem nebija iespējas pārāk ilgi priecāties un gavilēt. Bija jāatgriežas pie saviem ikdienas pienākumiem. Sajūtas, protams, joprojām ir ļoti patīkamas. Tās tik ātri neaizmirsīsim. Vēl tagad tirpiņas skrien pār kauliem, atceroties tās spēles un emocijas.
Šīs nepilnās nedēļas laikā esat sapratuši, ko īsti esat sasnieguši? Tas tomēr ir Eiropas čempionu tituls olimpiskajā disciplīnā!
Edgars: Pirmās divas dienas bija patiešām grūti to visu aptvert, bet tagad jau ir tā sajūta, ka esam lielus darbus paveikuši.
Nauris: Ļoti, ļoti daudzi apsveica un katru dienu, pat katru stundu, atgādina, ko esam izdarījuši. Tagad jau lēnām nāk tā saprašana, ka paveikts kaut kas tiešām īpašs.
Kā sagājāt kopā un tikāt līdz šim titulam?
Nauris: Mēs cits citu pazīstam jau ļoti sen, regulāri spēlējot getobasketā [strītbola sacensībās Ghetto basket].
Edgars: Iepriekš jau arī profesionālajā basketbolā, kur visi esam spēlējuši arī Latvijas Basketbola līgas augstākajā divīzijā.
Nauris: Jā, bet trīs pret trīs basketbolā tas viss mums kopā sākās tad, kad mūsu menedžeris Jānis Āre devās uz Latvijas Basketbola savienību [LBS] un pārliecināja, ka šis kļūst par populāru sporta veidu un ļoti nopietnu turnīru. Viņi vienojās, ka jāveido izlase, kas pārstāvētu valsti Eiropas un pasaules čempionātos.
Edgars: Un tad mūs četrus izsauca pie galda.
Tātad jūs salika kopā, nevis paši apvienojāties!
Nauris: Jā. Āre un [LBS izlašu direktors Māris] Jučmanis vienojās par sastāvu un mūs salika kopā. Visus iepriekšējos Ghetto Basket posmus spēlējām katrs savā komandā.
Kur meklējama jūsu panākuma atslēga, jo pārsteidzāt visus gan Latvijā, gan 3x3 basketbola saimē?
Kārlis Pauls: Komandas ķīmija un labs mikroklimats.
Edgars: Mums jau bija ļoti viegli spēlēt, jo nebija pilnīgi nekāda spiediena. Mūs pilnīgi neviens nepazina, mums nebija apziņas, ka noteikti kaut kas jāsasniedz. Aizbraucām un spēlējām savam priekam. Ja vinnējām, priecājāmies, ja ne, tad nekā. Tomēr katrā spēlē cīnījāmies līdz pēdējam un nekad nepadevāmies.
Nauris: Neviens jau neticēja, ka varam cīnīties par kaut ko. Aizbraucām klusībā, bet atgriezāmies ar kausu.
Edgars: Pat pēc uzvaras kvalifikācijas turnīrā Andorā mums neviens tā īsti neticēja. Pēc neoficiāliem reitingiem viņi teica, ka pie ļoti lielas veiksmes varam trāpīt labāko četriniekā.
Pēc kā braucāt jūs paši?
Nauris: Uz kvalifikāciju Andorā mēs noteikti braucām ar mērķi tikt sešniekā.
Edgars: To vajadzēja, lai kvalificētos Eiropas kausa finālturnīram.
Nauris: Pēc tam sapratām, ka varam cīnīties pret labākajām komandām, tāpēc gribējām tikt trijniekā. Mums pašiem mērķis bija augsts.
Kad sapratāt, ka tas var aizvest pat uz olimpiskajām spēlēm?
Agnis: Tobrīd, kad mūs savāca kopā, nemaz nezinājām, ka trīs pret trīs var kļūt par olimpisko disciplīnu. Praktiski tikai Andorā pēc pirmās spēles mums pienāca viens no organizatoriem un teica: "Eu, veči! Šis būs olimpiskais sporta veids. Tas ir pieņemts!" Tad jau, protams, pavisam citām acīm skatījās uz to pasākumu. Redzēs, kādu nolikumu izveidos Starptautiskā Olimpiskā komiteja un kādā formātā notiks kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm. Tad jau kopā ar [Ghetto kustības virzītāju] Raimondu [Elbakjanu], Jāni Āri un Māri Jučmani jāsēžas kopā un jālemj, vai ejam to olimpisko ceļu, cik tas ir reāli un vai varam to pacelt. Skaidrs, ka tam visam ir vajadzīgs finansējums. Nevar tā vienkārši aizbraukt, izcelt vienu Eiropas čempionātu un gaidīt, ka tiksi uz olimpiskajām spēlēm. Tur ir daudz faktoru – kā tikt, kā tiks veidota komanda, vai tie būsim mēs, kas tur centīsies tikt, vai kāds cits. Protams, mēs ceram, ka pēc šī panākuma mums četriem būs kaut kāda veida priekšroka.
Nauris: Jāsaprot, ka tā ceļazīme uz olimpiskajām spēlēm vēl ir jāizcīna.
Edgars: Nav šaubu, ka vēl ir ļoti liels darbs priekšā, lai to sasniegtu.
Vai jūtama arī iekšējā konkurence par tiesībām cīnīties par dalību olimpiādē?
Edgars: Pagaidām ir pārāk daudz neskaidrību. Jāredz, kā īsti šī cīņa notiks. Vai tie būs reitinga punkti, par kuriem cīnās konkrētas komandas, vai arī izlašu veida sacensības, kur var likt jebkurus spēlētājus. Tad novērtēsim, kurš varēs spēlēt, kurš ne.
Kādi jums pašiem ir tuvākie mērķi un uzdevumi?
Nauris: Tuvākais ir cīnīties par augstākajām vietām Maskavas Open turnīrā. Ko tur slēpt, gribam izcīnīt pirmo vietu! Pēc tam ir pāris turnīru, bet dalība tajos šobrīd nav īsti atkarīga no mums.
Cik augstu turnīru hierarhijā ir Maskavas Open?
Nauris: Agrāk to dēvēja par neoficiālo pasaules čempionātu, jo tur tiešām bija ļoti daudz komandu un ļoti spēcīga konkurence. Šogad tas iekrīt vienā laikā ar Pasaules tūres posmu Tokijā, tāpēc vairākas komandas, iespējams, brauks tur. Domāju, ka tāpat Maskavā būs daudz spēcīgu komandu.
Agnis: Maskavas turnīrs ir kā kvalifikācija nākamajam Pasaules tūres posmam Ungārijā. Sporta veida sistēma ir pietiekami sarežģīta, taču ir skaidrs, ka, uzvarot Maskavā, mēs varam kvalificēties Pasaules tūrei. Tur gan ir arī cits aspekts, jo ceļazīmi jau var vinnēt, bet, kā jau teicu, visi esam pusprofesionāļi un paralēli strādājam. Dalība šajos turnīros maksā naudu un prasa laiku, jo ir jāatprasās no darba. To visu salikt kopā ir ļoti grūti. Tāpēc ir svarīgi visām iesaistītajām pusēm sanākt kopā, lai saprastu, ko varam atļauties un ko ne.
Edgars: Ranga labākajām komandām jau viss notiek profesionālā līmenī. Viņiem visa vasara ir saplānota, braucot pa turnīriem un krājot reitinga punktus.
Kā Eiropas čempioni olimpiskajā sporta veidā varat pretendēt uz Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu. Cik ļoti tas palīdzētu?
Agnis: Tad jau mūsu rokās būtu pavisam citi svaru kausi un būtu pavisam cita runāšana.
Nauris: Tas viss ir iespējams, taču līdz galam nav nolemts, kā to darīt. Vēl pagājis pārāk īss laiks pēc panākuma, lai to visu saprastu un sakārtotu.
Kāda ir 3x3 specifika? Dzirdēts, ka pat augsta līmeņa klasiskā basketbola spēlētāji nebūtu starp spēcīgākajiem!
Agnis: Atšķirību tomēr ir diezgan daudz. Pirmkārt jau spēles intensitātē, kas ir ļoti augsta. Šeit nav iespēju nevienā mirklī atslābināties. Basketbolā aizskrien uz laukuma otro galu, un tad parasti ir brīdis, lai nomierinātos. Šeit, ja pēc groza guvuma papriecājies un nepacel roku, uzreiz dabū pretī trīspunktnieku sejā.
Edgars: Bumba visu laiku "ir dzīva". Kā iemet, uzreiz spēle turpinās ar pretinieku uzbrukumu. Uzbrukumā ir divpadsmit sekundes.
Nauris: Bumba ir arī mazāka izmēra, bet septītās bumbas smagumā. Ir daudz nianšu. Tāpat kā volejbolā, kur ir klasiskais un pludmales volejbols. It kā viens sporta veids, taču atšķirību ir daudz.
Ziemā spēlējat LBL pirmajā un otrajā divīzijā – vai nav sarežģīti pārorientēties?
Kārlis Pauls: Tas ir atkarīgs no paša spēlētāja. Man, piemēram, nav grūti, lai gan vēl ir daudz jāstrādā uz strītbola elementiem, lai pilnveidotu sevi. Galvenais uzdevums jau ir vienāds – tā bumba jādabū grozā.
Nauris: Vienīgais, kas mazliet varbūt traucē, pārejot uz klasisko basketbolu – strītbolā ir atļauts spēlēt agresīvāk.
Edgars: Bet tas jau ir tikai pluss.
Kārlis Pauls: Tā nozīmīgākā atšķirība ir tā, ka pieci pret pieci vairāk spēlē sistēmiskās kombinācijas, kamēr strītbolā vairāk ir atkarīgs no individuālās spēles viens pret vienu, prasmes apspēlēt, nosegt savu spēlētāju. Ir vairāk tā saucamais kapiņš.
Ja šobrīd atnāk brāļi Bertāni, Strēlnieks un Zaķis no Latvijas basketbola izlases, esat gatavi viņiem stāties pretī?
Nauris: Lai tik pamēģina!
Agnis: Protams, ka esam gatavi!
Edgars: Mēs vienmēr esam gatavi cīņai.
To jautājot, velku paralēles ar volejbolu, kur pludmalē nereti tiek meklēti papildspēki starp klasiskā volejbola spēlētājiem!
Nauris: Mēs jau nezinām, kāda būs tā atlases sistēma. Ja būs pēc reitinga punktiem, tad jau tie profesionāļi nevarēs braukt, jo viņiem nebūs punktu. Tad jāspēlē strītbols visu sezonu. Nedomāju, ka būs daudz izlašu līmeņa basketbolistu, kuri to gribētu darīt. Lai gan, kas zina...
Edgars: Svarīgs faktors ir tas, ka strītbols ir traumatiskāks par klasisko basketbolu.
Nauris: Tā ir. Tāpēc tiem, kuriem labi padodas pieci pret pieci, ir labi turpat. Viņiem nav pamata rauties uz strītbolu.
Vai ar 3x3 var arī pelnīt?
Agnis: Ir dzirdēts par to pašu Serbijas spēlētāju, kuri iepriekš kļuva par pasaules čempioniem, ienākumiem, bet nebūtu korekti tos teikt skaļi...
Nauris: Tās summas ir iespaidīgas.
Agnis: Protams, viņiem ir sponsori. Viņi, braucot pa pasauli, var uzvarēt dažādos posmos un iegūt prēmijas.
Edgars: Viņi jau ir profesionāļi, kuriem katram ir līgums.
Nauris: Tā ir kādām trim pirmajām komandām reitingā. Viņi ir ar līgumiem un ikmēneša ienākumiem tieši ar spēlēšanu.
Tas ir mērķis, uz ko tiekties arī jums?
Nauris: Kāpēc gan ne? Viss jau ir atkarīgs no tā, ko nolems Olimpiskā komiteja un kādas būs mūsu iespējas tajā iesaistīties.
Ar ko ikdienā nodarbojaties?
Nauris: Esmu Aldaris pārdošanas aģents, Agnis ir programmētājs kompānijā 4finance, Edgars ir pašnodarbinātais. Dienas otrajā pusē praktiski viss laiks paiet, darbojoties ar basketbola bumbu treniņos un spēlēs.
Agnis: Man bez basketbola vēl jāatrod laiks, ko veltīt ģimenei. Šī vasara paņēmusi patiešām iespaidīgi daudz laika tieši basketbola dēļ.
Vai Kārlim Paulam Liepāja/Triobet klubā neviens neaizrāda par aizraušanos ar strītbolu?
Kārlis Pauls: Pagaidām neviens neko nav aizrādījis. Kamēr uzvaram un kamēr negūstu savainojumus, diezin vai varētu būt kādas pretenzijas.
Kā veidojas komunikācija ar citām komandām brīdī, kad no nezināmiem puišiem tiekat starp favorītiem?
Edgars: Tur jau visi sabrauc un dzīvo kā viena liela ģimene. Visi cits citam ir draugi un labprāt aprunājas, apmainās ar pieredzi. Protams, līdz brīdim, kad sākas spēle.
Arī tie paši pasaules čempioni serbi?
Kārlis Pauls: Jā, tur visi ir ļoti sakarīgi cilvēki. Serbi pēc fināla pienāca klāt un teica, ka esam malači un šo panākumu pelnījuši. Ārpus laukuma visi ir ļoti draudzīgi.