Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) pasaules un Eiropas organizāciju visaugstākā vadība dāļāja komplimentus par "mazās Latvijas lielo veikumu" (klau, vai nebija trauksmes, ka čempionāts jārīko taupības režīmā?). Nākamo turnīru saimnieki rauca pieri par latviešu augstu pacelto kvalitātes latiņu.
Funkcionāri VIP
ložās ne vien baudīja delikateses, bet arī nopietni sprieda par
nākotni. Spriežot pēc FIBA Europe vadītāju uzbudinājuma un gatavības
pat nokavēt finālspēles sākumu, Rīgā notikušās sarunas ļoti būtiski
ietekmēs basketbola attīstību (ne vēlāk kā 2012.gadā Eiropā jāpaliek
diviem klubu turnīriem), iezīmējot beigas karam starp FIBA un ULEB.
Nebūtu slikti, ja šis notikums FIBA vēsturē paliktu kā "Rīgas
vienošanās".
Vārdu sakot, makroekonomiskajā (piedodiet, makrobasketbola) līmenī
Rīgā, Liepājā un Valmierā viss izdevās perfekti, un vienīgā darvas pika
medus mucā redzama noslēguma tabulā, kurā Latvija ierindojās zemāk nekā
2005. (6.vieta) un 2007.gadā (4.).
Par iemesliem jau pierakstīts pilns internets un pierunāts ēters, tāpēc
ko jaunu pateikt grūti. Ne visam gan var piekrist, taču demokrātijas
laikā katram ir tiesības gan paust savu viedokli, gan diemžēl arī
neuzklausīt pretargumentus. Daudz kulstītajam galvenajam trenerim
Ainaram Zvirgzdiņam tādi ir uz katru pārmetumu (uz dažiem pat divi),
taču no vārdu kaujām lielas jēgas nav. Notikuša turnīra tabulu tikpat
nepārrakstīsi.
Toties nākotne vēl ir balta lapa, kuru diemžēl var sacūkot arī kaut kas
no tām dubļu šaltīm, kuras veļas pār Zvirgzdiņa & Co galvu. Jo bez
gluži konkrētām kļūdām spēļu vadīšanā un, iespējams, diskutējamām
lietām komandas vadības darbā profesionālās kvalitātes, manuprāt, bija
krietni vairāk nekā daudzu kritiķu praktiskajās rosībās.
"Sieviešu komandā pārmaiņas ir nepieciešamas," A.Zvirgzdiņš pēc
demisijas norādīja uz psiholoģisku niansi, kas varētu iet labumā
komandas attīstībai.
Varbūt, tikai ne gluži "jebkādas pārmaiņas". Ir
vērts atcerēties, ka visnotaļ pieklājīgajam Raivo Otersonam pirms
četriem gadiem amatu maksāja šo pašu spēlētāju pārliecība, ka no
trenera puses tiek saņemts pārāk maz profesionālās palīdzības.
Sieviešu komandas nākotnes sakarā prognozes izteikt ir riskanti, tomēr
pieļauju, ka Latvijas valstsvienības pašreizējam modelim vēl ir rezervē
viens Eiropas čempionāts, lai uzkāptu augstāk, nekā izdevies līdz šim.
Kā šī iespēja tiks izmantota — tas būs atkarīgs no Basketbola
savienības vadības tālredzības un izveicības sarunās ar potenciālajiem
kandidātiem.
Konkrētu vārdu cilāšanai publiskajā telpā lielas jēgas gan
vēl nav — LBS viceprezidents Edgars Šneps prognozē, ka līdzšinējā
veikuma izvērtējumam un nākotnes iezīmēšanai vajadzīgs vismaz mēnesis.
Turklāt lēmumus var koriģēt LBS finansiālās iespējas krīzes laikā.
Toties Latvijas sieviešu (un ne tikai) basketbola tālākā nākotne būs
atkarīga no tā, vai makrobasketbola līmeņa veiksmes tiks novadītas arī
līdz mikrolīmenim. Proti, vai FIBA dūžu labās atmiņas par Latviju
palīdzēs budžeta krīzi pārdzīvot Rīdzenes un DSN, Liepājas un Gulbenes
sporta skolu treneriem.