Kopš pagājušās piektdienas viņš atkal ir Maskavas Dynamo galvenais treneris. «Līgums par darbu Latvijas izlasē bija noslēgts līdz Eiropas čempionāta beigām, un tas ir beidzies. Par nākotni runāsim mazliet vēlāk.»
Sasniedzām maksimumu
Sešas uzvaras deviņās spēlēs, izcīnīta 4.vieta Eiropā, un pavērušās reālas iespējas kvalificēties Pekinas olimpisko spēļu turnīram — šādā situācijā neviena uzslava meitenēm nešķiet par skaļu. Tomēr viena skabarga sirdī palikusi. Bronzas medaļas tika nevis slavenajām čehietēm vai varenajām fancūzietēm, bet gan baltkrievietēm — komandai, kuru nekādi negribētos vērtēt augstāk par Latviju…
A.Zvirgzdiņš nepiekrīt: «Domāju, ka sasniedzām maksimumu. Dievs ar vienu roku deva iespēju uzvarēt Franciju, bet ar otru paņēma nost — es domāju līderu traumas pret Franciju un Krieviju. Pusfinālā ar Krieviju pretinieces bija lielā stresā. Ja izdotos pēc iespējas ilgāk noturēties līdzīgās pozīcijās, viņām varēja uzdot nervi. Taču traumas visu izjauca. Acīmredzot šobrīd vairāk neesam nopelnījuši. Baltkrievijai, salīdzot ar mums, bija būtiska priekšrocība — pa divām līdzvērtīgām spēlētājām katrā postenī. Tādas bagātības nebija pat Krievijai un Spānijai.»
Plankumi uz Saules
Čempionāta laikā radās iespaids, ka Latvijai vislielākās izredzes būtu strītbolā divas pret divām. Bet ar katru laukumā klāt pielikto spēlētāju mūsu pozīcijas Eiropā pavājinās.
«Kad iepazinos ar situāciju, sapratu, ka esmu pieļāvis kļūdu — gatavošanos vajadzēja sākt vēl agrāk. Dynamo manā rīcībā bija individuāli ļoti meistarīgas spēlētājas. Izlasē bija tā, ka meitenes ļoti cenšas un grib izpildīt visu prasīto, taču nevar to izdarīt, jo nekad agrāk tādā režīmā nav trenējušās,» A.Zvirgzdiņš atzīst, ka iepriekšējā informācija par valstsvienības kandidātu potenciālo varējumu bijusi pārlieku rožaina.
Pēc Latvijas izlases 6.vietas 2005.gada čempionātā radās iespaids, ka, spēlētājām uzkrājot pieredzi un pie komandas vadības ķeroties pieredzējušākam speciālistam, ir iespēja spert pat vairākus soļus uz augšu. Dzīvē cerības attaisnojušās tikai daļēji.
«Ļoti progresējusi ir Anete (Jēkabsone-Žogota). Īpaši aizsardzībā, arī funkcionālajā sagatavotībā, jo viņa paveica milzīgu darba apjomu. Citas rāvās trenēties, centās un darīja. Bija apzinīgas. Taču darba gaitā pat līderēm pamazām nāca ārā trūkumi — tehniskie, taktiskie, psiholoģiskie. Vajadzēja piestrādāt pie elementārām lietām, kam nebiju gatavojies pievērst uzmanību. Pamatā individuālās meistarības slīpēšana notiek klubos. Diemžēl iepriekšējā sezona lielākajai meiteņu daļai nebija veiksmīga, un izlasē to juta. Par attieksmi — cepuri nost, bet kvalitātes ziņā pat līderēm bija dažādas spēles.»
Šahs zem groziem
A.Zvirgzdiņš atzīst, ka lielāku palīdzību gaidījis no rezervistēm. Tiesa, šai tēzei var iebilst — pirmā mača laikā Santa Dreimane parādījās laukumā tikai tad, kad partneru piezīmju dēļ nebija citas izejas, un nospēlēja gluži normāli… Varbūt uzticības bijis par maz?
«Sagatavošanās posma bilance bija neveiksmīga, tāpēc pirmais mačs bija psiholoģiski ļoti svarīgs, un vairāk paļāvos uz pieredzējušajām. Pēc tam centos iesaistīt pēc iespējas plašāku spēlētāju loku. Bet spriedze darīja savu. Jo augstāk kāpām, jo iespēju variēt palika mazāk.»
Treneris īpaši uzsver lielo nozīmi, kāda bijusi spēlētāju spējai iekļauties komandas taktiskajā zīmējumā. «Jau pirms čempionāta teicu, ka mums jābūt ārkārtīgi viltīgiem. Pārbaudes mačos iespēlējām sistēmas, kas varēja palīdzēt Itālijā, bet čempionātu sākām ar pavisam citām, ko īpaši sagatavojām pirmajām spēlēm. Taču ar katru dienu mūs izpētīja aizvien labāk, un nemitīgi vajadzēja kaut ko mainīt gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Mēs mēģinājām izvairīties no pretinieču slazdiem un paši uzlikt slazdus pretiniecēm. Ja spēlētāja tehniski nav sagatavota pietiekami labi, viņa koncentrē uzmanību uz to, lai nekļūdītos, taču nevar vienlaikus pielāgoties taktikas variācijām un līdzvērtīgi iekļauties kopdarbībā. Tāpēc, piemēram, Ditu Krumbergu vairākkārt nomainīju jau pēc dažām minūtēm, jo viņa nezināja, kur atrasties aizsardzībā, kur — uzbrukumā. Pieredzējušās ātrāk spēja uztvert informāciju un pārorientēties.»
Taktisko iemeslu dēļ Zvirgzdiņš skeptiski vērtē arī iespēju uz čempionātu tomēr paņemt līdzi Elīnu Babkinu, kuras azarts, iespējams, būtu noderējis vismaz pēdējās dienās, kad lauztajam pirkstam jau vajadzēja būt veselam. «Pirmkārt, nebija garantijas, ka roka sadzīs. Otrkārt, Elīnas problēma ir tā, ka viņa ir ļoti laba uzbrukumā, bet nav gatava aizsardzībā. Bet pretinieki ļoti ātri atšifrē un atrod pretlīdzekļus ikvienai spēlētājai.»
Modes prasības
Latvijas izlases aizsardzība jau no pirmās spēles nelika šaubīties par savu kvalitāti, bet sniegums uzbrukumā šķita viļņveidīgs. Līderu veiksmes mijās ar kolektīvo apjukumu — sasteigtiem metieniem, kļūdām un šķietamu neorganizētību. Treneris šīs problēmas skaidro ar kopējo sieviešu basketbola attīstības tendenci.
«Tiesneši atļauj ļoti asu kontaktspēli, spēlētājas ir fiziski labi sagatavotas un individuāli ļoti meistarīgas. Sadarbības un kombinācijas bija mums un visām citām komandām, bet spriedzes un asās segšanas apstākļos aizvien lielāku nozīmi iegūst darbība viens pret vienu. Gan centriem, gan ārējās līnijas spēlētājām. Tādos apstākļos izpaudās gan Anetes un Guntas plusi, gan arī mūsu problēmas piektā numura pozīcijā.»
Jāapgūst rezerves
Vai Latvijas valstsvienība jūnijā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā var būt krietni stiprāka? «Var,» ir pārliecināts A.Zvirgzdiņš un tūdaļ nosauc galveno priekšnoteikumu, lai tā notiktu. «Nākamgad laika sagatavoties būs krietni mazāk. Vienīgā cerība — darbs klubos. Tāpēc ļoti svarīgi, lai meitenes neapmierinātos tikai ar to, ka dabūjušas labus līgumus. Ar tādu pašu neatlaidību jācīnās par vietu pamatpiecniekā. Katrā treniņā jāpierāda, ka tev ir vērts uzticēties, nevis jāsūdzas, ka treneris tevi nesaprot. Ja izdosies nostiprināt pozīcijas, būs gan spēles laiks, gan lielāka pārliecība.»
Zvirgzdiņš cer, ka Maskavas Dynamo sastāvā
No malas vērojot, problēmas gan šķiet risināmas — TTT Rīga taču vada divi A.Zvirgzdiņa palīgi valstsvienībā — Ainārs Čukste un Aigars Nerips! «Tāpēc jo vairāk ceru, ka viss būs kārtībā. Kaut arī klubam ir savi mērķi un prasības.»
Vajadzīga uzticība
Zvirgzdiņš atzīst, ka par olimpisko kvalifikācijas turnīru vēl nopietni neesot domājis. Agrāk to darīt nav bijis jēgas, tagad to vēl neliek darīt neskaidrais statuss. Starp citu, trenera frāze pēc zaudētā bronzas mača («Labos apstākļos meitenes var sasniegt vairāk, nekā sasniedza manā vadībā») deva pamatu jautājumam, vai pašam negribas turpināt darbu valstsvienībā, vai jūtama opozīcija no citas — spēlētāju, LBS vadības — puses?
«Tā bija fakta konstatācija, jo līdz ar čempionāta pēdējo spēli beidzās arī mans līgums. Šķiet, viens no īsākajiem Latvijas basketbola vēsturē — tikai divi mēneši. Treneris var labi strādāt, ja viņam pilnībā uzticas. Tāpēc atstāju vaļā durtiņas citiem speciālistiem, lai arī var pretendēt uz šo godpilno amatu. Atpakaļceļā ar (LBS prezidentu) Ojāru Kehri pārrunājām šo lietu un palikām pie kopsaucēja, ka turpināsim sarunas novembrī. Jāskatās arī, kā veiksies Maskavā, kur līgums ir uz sezonu, un tajā bija paredzēta iespēja strādāt ar izlasi.»