Esi komandai pievienojies kā pēdējais – kā jūties?
Esmu gatavs. Zinot, ka man būs šī spēle, mēģināju jau iepriekš gatavoties papildus, lai gan kluba komanda ņēma brīvdienas. Jūtos gatavs, šodien sanāca labs treniņš, rīt būs vēl viens, tāpēc taktiski un fiziski esmu gatavs.
Valstsvienībā laikam jau pierasts, ka jāspēlē jau pēc divu trīs dienu treniņiem?
Jā, turklāt sadarbības un kombinācijas jau palikušas tās pašas no iepriekšējiem sabraukumiem, kuros esmu bijis, un esmu bijis gandrīz visos. Sanāk diezgan ātri atsvaidzināt visas taktiskās nianses.
Kāds bija tavs ceļš uz Podgoricu?
No rīta astoņos ielidoju. Sanāca agri mosties, jau kādos piecos, tas vienīgais mazliet izsita no režīma. Visādi citādi viss bija kārtībā – sagaidīju pārējos, izgulējos, tagad bija treniņš. Sanāk bez brīvdienām, bet jūtos labā ritmā.
Principā sanāca, ka komanda pievienojās tev, nevis otrādi!
Tā sanāca. Biju šeit pirmais, bet viss bija labi noorganizēts. Mani šeit sagaidīja. Arī viesnīca ir laba, ar gultu un ēdienu viss ir kārtībā. Atliek tikai pašam sagatavoties.
Kādi ir pirmie iespaidi par Melnkalni?
Gandrīz katru gadu sanāk šeit uzspēlēt pret vietējo Budučnost klubu. Redzēju arī viņu spēles momentus pret Ukrainu piektdien. Grūti būs. Skaidrs, ka būs laba atmosfēra, pilns ar skatītājiem. Viņiem ir labs amerikānis, spēcīgs līderis (Bojans – aut.) Dubļevičs, kurš ir Eiropas līmeņa spēlētājs. Būs grūts mačs.
Kas ir viņu lielākais trumpis?
Domāju, ka Dubļevičs, jo viņš vienmēr, vai tā ir izlase, vai klubs, vienmēr samet tuvu pie divdesmit punktiem. Var postā zem groza spēlēt, popot un mest trīspunktniekus. Viņam ir ļoti daudz ieroču, atkarībā no tā, kas viņu sedz. Ļoti daudz kombināciju būs tieši uz viņu, tāpēc tas būs pats galvenais, kā ar viņu tiksim galā.
Ko liekam viņiem pretī?
Noteikti ātru spēli, ātru pāreju. Ceram uz precīziem tālmetieniem.
Treneriem nav viegli, jo īsā laikā pēc spēles komandā jāiesaista pieci jauni spēlētāji...
Mums tas komandas kodols jau ir vairāku gadu garumā iespēlēts. Visi esam aptuveni vienā vecumā, lielākā daļa esam spēlējušie piecus septiņus gadus, un kombinācijas šajā laikā bieži vien ir palikušas ļoti līdzīgas. Nebūs tā, ka mēs atnākam un nesaprotam, ko kurš var. Viens otru labi pazīstam, zinām, ko darīs viens, ko otrs. Protams, ja būs presings, spēlē tas var izskatīties savādāk, bet šobrīd to neredzu kā problēmu.
Vietējā publika ir kaut nedaudz riebīgāka, nekā tā ir citur? Nesen šeit zaudējāt Eirolīgas spēlē ar viena punkta starpību!
Nu, tā... Bija tur kaut kādi sprādzieni spēles sākumā, bet esmu bijis tomēr Grieķijā un Turcijā, kur tā fanu kultūra ir līdzīga. Nevar salīdzināt ar to, kā ir pie mums, ziemeļos. Šeit, rietumos, fani noteikti ir agresīvāki, bet nav arī tā, ka būtu kaut kāds trakonams. Ir redzēti arī trakāki.
Tribīnēs uzpīpē arī?
Man šķiet, ka jā. Atrodoties šeit, to tā nejūt, bet puslaikā, kad atgriezies no garderobes, var just tās gaisa sastāva izmaiņas.
Pēdējās spēlēs grūti gājis cīņā par atlēkušajām bumbām. Vai tevis, Jāņa Timmas un Rolanda Šmita pievienošanās to būtiski mainīs?
Pats pēdējo spēli neredzēju, jo tā pārklājās ar manis paša spēli Eirolīgā, bet dzirdēju, ka kaut kāds džeks esot savācis baigi daudz bumbas. Noteikti, mums šobrīd ir vairāk auguma centimetru vairākās pozīcijās, bet arī melnkalnieši šajā ziņā ir ļoti spēcīgi, tāpēc galvenais mums būtu nezaudēt šajā cīņā. Ar šo sastāvu cīņā par bumbām diezin vai dominēsim, bet, domāju, ka ļoti daudz zaudēt arī nevajadzētu.
Deviņi punkti – tas ir daudz vai maz?
Es domāju, ka daudz. Protams, būtu labāk, ja Ukraina nebūtu izlaidusi lielo pārsvaru un nosargājusi uzvaru pār Melnkalni, jo vienkārši uzvarēt būtu vieglāk. Tai pat laikā deviņi punkti mūsdienu basketbolā... Svarīgi, ka tas kaut kur zemapziņā sēž gan mums, gan viņiem. Viņi kaut kur var nospēlēt uz to deviņu punktu starpības noturēšanu. Mums tajā ziņā būs mazliet vieglāk, jo varēsim vienkārši spēlēt. Tas ir atspēlējams rezultāts.
Treneri saka, ka par starpību var sākt domāt tikai spēles pēdējās piecās minūtēs...
Es tā nedomāju. Ir svarīgi, kāds ir konkrētais rezultāts. Ja spēlē piecas minūtes līdz beigām ir mīnus pieci, summā tas jau ir mīnus četrpadsmit, ko tik īsā laikā ir pagrūti atspēlēt. Ja tā spēle nevedīsies mums labvēlīgā gultnē, tās izmaiņas būs jādara ātrāk un varbūt kaut kur jāpasteidzas. Es domāju, ka problēma būs jārisina ātrāk, ja rezultāts nebūs mums labvēlīgs. Protams, ja būs nelieli plusi, tad sasteigt nevajag, un jāgaida pēdējās minūtes. Vislabāk būtu jau no sākuma mēģināt spēli ievirzīt tajās deviņu punktu robežās, nevis gaidīt līdz beigām.