Tam gan saskatāmi vairāki cēloņi. Pirmām kārtām jau komandas līderu vēlā kopāsanākšana. Dažādu iemeslu dēļ koptreniņos tikai pēdējā darba cēlienā divas nedēļas pirms turnīra sākuma iesaistījās saspēles vadītājs Kaspars Vecvagars (ārstēja pirksta traumu), Edmunds Dukulis, Ojārs Siliņš (abiem ieilga sezona Itālijā), Dāvis Bertāns (bija sevi pirms drafta jāatrāda Nacionālās basketbola asociācijas pārstāvjiem). Spēlētāji cits citu zina ļoti labi, taču veco iestrāžu atjaunināšanai laika bija maz.
Līdzīgi kā lielākajai daļai Latvijas izlašu, arī basketbola junioriem jārēķinās ar ierobežotajiem spēlētāju resursiem. Tāpēc līderiem parasti jāspēlē daudz, un ilgu turnīru gaitā parādās nogurums.
Starp traucēkļiem jāmin arī lielais atbildības slogs, spēlējot savu skatītāju priekšā. Vētrains atbalsts palīdzēja grūtos brīžos, taču radīja arī daudz sasteigtu metienu un nepareizu lēmumu.
Tomēr, lai nepārdzīvotu par neiekļūšanu ceturtdaļfinālā, der atcerēties, ka ar U-19 čempionātu viss nebeidzas. Tieši otrādi - viss tikai pa īstam sākas, jo šīs komandas spēlētāji jau tuvākajos gados (dažs jau pašlaik) klauvēs pie pieaugušo izlases durvīm. «Jātrenējas, jāprogresē, un var jau būt, ka pasaules čempionātā spēlēsim ar pieaugušo izlasi,» Edmunds Dukulis skaidri norāda, kurp jātiecas. Šīs komandas basketbolisti pēdējos divos gados radījuši pārliecību, ka par viņiem vēl dzirdēsim.